Atļautas tautas dejas, jādzer 'miroņūdens' – ierobežojumi un 'pašizolēšanās' nacistu okupācijas laikā

Pirmais, ar ko nāca jaunā okupācijas vara pēc padomju spēku padzīšanas, bija aizliegumi. Vispirms Latvijas iedzīvotājiem bija jānodod vācu okupācijas iestādēm visi ieroči. Pēc tam jau sekoja krietni praktiskāki un vienkāršos iedzīvotājus vairāk ietekmējoši aizliegumi. Piemēram, 1941. gada septembrī laikraksts “Malienas Ziņas” vēstīja, ka Alūksnē ir noteikta “policijas stunda” no pulksten 20.30 vakarā līdz pulksten 5 rītā. “Šinī laikā māju ārējās ieejas, sētu vārti un durvis turamas noslēgtas. Nakts caurlaidi, kuriem darba apstākļi prasa augšā minētā aizliegtā laikā atrasties ārpus mājas, izsniedz vietējais policijas iecirknis,” teikts rīkojumā. Vienlaikus tika aizliegtas visa veida sapulces, medības, mājlopu kaušana un gaļas tirgošana, kā arī kandžas brūvēšana. Vienlaikus tika slēgtas grāmatnīcas, bet restorāni, maiznīcas, konditorejas un pārtikas veikali drīkstēja strādāt tikai līdz pulksten 20.

Redzamākās pārmaiņas pilsētās bija tumsa. Vakara stundās visi logi bija jāaptumšo, lai ienaidnieks tumsas aizsegā nevarētu redzēt pilsētas gaismas un veikt uzlidojumus. Naktī nedega ielu apgaismojums, dažas balti krāsotas ēkas pat tika pārklātas ar aizsargkrāsu, grāmatā “Ikdienas dzīve Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941–1945” norāda vēsturnieki Edvīns Evarts un Juris Pavlovičs.