Vīri, kuri 1949. gadā dzina latviešus vagonos uz Sibīriju, – kas viņi bija?

Iznīcinātāju bataljoni bija PSRS militarizēti formējumi Otrā pasaules kara laikā un arī neilgi pēc tā, tie tika izveidoti 1941. gada vasarā pēc vācu uzbrukuma PSRS piefrontes rajonos. Bataljonu uzdevums bija cīņa ar iespējamo pretinieku desantu, vietējās pretošanās apspiešana un militāro objektu apsardze. Bataljoni bija pakļauti čekai. Pavēle par iznīcinātāju bataljonu veidošanu Latvijā tika izdota 1944. gada maijā, gatavojoties iebrukumam Latvijas teritorijā.

Iznīcinātāju bataljonu darbības mērķis bija apspiest nacionālās pretošanās kustību Latvijā, kā arī pildīt sabiedriskās kārtības nodrošināšanas uzdevumus. To pamatsastāvu galvenokārt veidoja bijušie Padomju armijas karavīri, kas Latvijā ieradās no dažādiem PSRS reģioniem. Bataljoni darbojās apriņķos, bet pagastu līmenī – operatīvie vadi.

Iznīcinātāju bataljonos Latvijā no 1944. līdz 1955. gadam bija iesaistīti apmēram 44 000 personu, precīzs skaits gan nav zināms. 1949. gada martā iznīcinātāju bataljonu kaujinieki piedalījās iedzīvotāju masveida deportācijās. “Šajā akcijā iesaistīto iznīcinātāju bataljonu kaujinieku precīzu skaitu diez vai jebkad būs iespējams noskaidrot. Taču, ja pieņem, ka bataljonu struktūra aptvēra visus Latvijas apriņķus un pagastus, var secināt, ka viņu īpatsvars bijis ļoti liels,” pētījumā "Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas iznīcinātāju bataljoni: 1944–1956" norāda vēsturnieks Ainārs Bambals.

Bataljonu komandieru lietas glabājas Latvijā

Latvijas Nacionālais arhīvs kopā ar tā sauktajiem “čekas maisiem” internetā ir publicējis arī materiālus un dokumentus par iznīcinātāju bataljonu komandieriem. “Iznīcinātāju bataljonu kaujinieku komandējošā sastāva personu lietas ir vienīgie oriģinālie LPSR valsts drošības iestāžu personāla dokumenti, kas saglabājušies Latvijā, pārējie LPSR valsts drošības iestāžu personāla dokumenti 1980.–1990. gadu mijā tika izvesti no Latvijas uz Krieviju. Vairumā gadījumu arhīvā uzkrātajās iznīcinātāju bataljonu komandieru personas lietās nav dokumentu par attiecīgā cilvēka darbību pēc dienesta beigām iznīcinātāju bataljonā. Nereti informācija par iznīcinātāju bataljonu komandieru turpmāko likteni nav atrodama arī attiecīgo personu komunistiskās partijas dokumentos. Tādēļ sagatavotajos biogrāfiskajos materiālos bieži vien nav sniegtas ziņas ne par šo cilvēku turpmāko darbību, ne arī viņu nāves datums,” norāda arhīvs.