Pagājušā sestdienā 54 gadu vecumā mūžībā aizgājušā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzēja Rolanda Tjarves dzīvesbiedre, žurnāla "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele ceturtdien rakstā žurnāla jaunākajā numurā apstiprinājusi, ka viņas vīra nāves cēlonis ir Covid-19 izraisīta smaga pneimonija. Līdz ar to šis ir pirmais gadījums Latvijā, kad publiski tiek nosaukts cilvēka vārds, kurš ir starp pieciem mirušajiem oficiāli apstiprinātajā statistikā.
Emocionāli aprakstot dzīvesbiedra 26 dienas ilgušo cīņu ar slimību, Ločmele atzīst, ka nolēmusi par to publiski runāt, jo viņu gan satrauc, gan kaitina daudzu cilvēku vieglprātīgā attieksme pret Covid-19 epidēmiju un tās dēļ noteiktajiem ierobežojumiem.
Ločmele raksta, ka pirmdienas rītā, kad sākusi telefonā atbildēt uz simtiem līdzjūtības apliecinājumu, viņu apstulbinājusi ziņa "WhatsApp" čatā, kur kāds vīra kursabiedrs atrakstījis, ka pie viņa mājās tūlīt būs pulcēšanās vīra piemiņai un viņi gaida kādu vēsti arī no viņas.
"Cik cilvēkiem vēl ir jānonāk pie elpināšanas aparāta un morgā, lai visi beidzot saprastu situācijas nopietnību? Ja pat kursabiedriem Rolanda pēkšņā nāve nav pietiekams brīdinājums, ka vīruss ir bīstams un ārkārtas situācijas aizliegums pulcēties ir jāņem nopietni, tad kas spēs pārliecināt? Kā jēdzīgi cilvēki var būt tādi covidioti?" raksta Ločmele.
Viņa atzīst, ka tāpēc nolēmusi atklāti izstāstīt savu stāstu, "jo Covid-19 upuri nav anonīmi cipari bezkaislīgā SPKC datu apkopojumā, tie ir dzīvi cilvēki, kuru nāve ir pāragrs un ļoti sāpīgs zaudējums. Zaudējums, kuru var aiztaupīt ar saprātīgu rīcību epidēmijas ierobežošanai. Lūdzu, palieciet mājās un ievērojiet visus citus aizliegumus, jo Rolanda pieredze rāda — vīruss ir viltīgs, un dzīvība ir trausla".
Tjarves ilggadīgā dzīvesbiedre arī pavēstījusi, ka vīra mirstīgās atliekas kremēs un pēc ārkārtējās situācijas beigām tiks rīkots atvadu pasākums.
Par mūžībā aizgājušā dzīvesbiedra cīņu ar slimību Ločmele raksta, ka pēc ārkārtējās situācijas izsludināšanas vienojušies drošības labad izolēt vecākus, jo "paši par sevi nešaubījāmies, ka esam ārpus riska grupām, — uz ārzemēm tagad neesam braukuši, esam spēka gados, nesmēķējam un neslimojam".
Tomēr vīruss izrādījās daudz viltīgāks, un Tjarve saslimis pēkšņi un smagi. Svētdien, 15. martā, abi vēl Lielupē peldējuši, bet 16. martā viņš jau gulēja mājās ar augstu temperatūru un stiprām galvassāpēm. "Klepus nebija, tas pievienojās krietni vēlāk. Ārsts diagnosticēja kādu plaši izplatītu vīrusu, izrakstīja zāles. Taču temperatūra nepārgāja, nespēks lika palikt gultā," raksta Ločmele. Tika veiktas analīzes, un 23. martā saņemta Covid-19 pozitīva atbilde.
Tjarves gadījumā koronavīrusa inficēšanās avots nebija izsekojams, diagnozes apstiprināšanas brīdī pacients jau nedēļu bija pavadījis mājās. Šis bija starp pirmajiem neizsekojamas inficēšanās gadījumiem Latvijā, un epidemioloģiskajā izmeklēšanā avots joprojām nav atrasts, norāda dzīvesbiedre.
Kad ārsta izrakstītās antibiotikas iekaisuma ārstēšanai tomēr nav palīdzējušas un pievienojies klepus un elpas trūkums, 26. martā Tjarve nogādāts Latvijas Infektoloģijas centrā, kur rentgenā konstatēta abpusēja pneimonija. Nākamajā dienā viņš pārcelts uz Reanimācijas nodaļu, bet vēl pēc dienas stāvoklis strauji pasliktinājies. Vēl pēc dienas ārsti viņu pieslēdza plaušu ventilācijas iekārtai. Tomēr ārstu pūles divu nedēļu garumā nedeva gaidīto rezultātu, un 11. aprīļa agrā rīta stundā Tjarve devās mūžībā.
Ločmele arī piebilst, ka pati divas nedēļas atradusies mājas karantīnā kā Covid-19 pacienta tiešā kontaktpersona, bet vīrusa tests viņai bijis negatīvs.
Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, Tjarve dzimis 1966. gada 20. martā Bauskā.
Tjarve 1991. gadā beidzis Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļu. Tjarves publiski pieejamais CV liecina, ka laikā no 1997. gada līdz 1998. gadam LU SZF ieguvis maģistra grādu komunikācijas zinātnēs, bet no 2000. gada līdz 2011. gadam studējis LU SZF komunikācijas zinātnes doktora studiju programmā un bijis komunikācijas zinātnes doktora zinātniskā grāda pretendents.
No 1989. gada līdz 1991. gadam strādājis par redaktoru laikrakstā "Vefietis". No 1991. gada līdz 1994. gadam bijis programmas vadītājs "Latvijas Radio", veidojis nakts raidījumus, strādājis "Zvaigznīšu brīdī", vadījis raidījumu "Latvija pasaulē", izveidojis raidījumu "Diskusija" radiostudijā, veidojis sižetus raidījumam "Apvārsnis".
1995. gadā ievēlēts par Nacionālās radio un televīzijas padomes locekli. Aptuveni gadu vēlāk, 1996. gadā, ievēlēts par padomes locekli "Preses Apvienība", kā arī ievēlēts par Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja vietnieku.
1998. gadā kļuvis par Latvijas Televīzijas (LTV) ģenerāldirektoru. Šo amatu ieņēmis līdz 2002. gadam. 2013. gadā kandidējis uz LTV valdes locekļa amatu.
Darba gaitas LU SZF kā lektors sāka 2003. gadā un turpināja līdz pat savam nāves brīdim.
2004. gadā iecelts par "airBaltic" padomes locekli un šo amatu ieņēma līdz 2007. gada maijam. No 2004. gada līdz 2006. gadam ieņēmis VAS "Elektronisko sakaru direkcijas" padomes locekļa amatu, kā arī no 2004. gada līdz 2005. gadam bijis Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktora padomnieks, bet gadu iepriekš bijis LIAA valdes loceklis.
No 2007. gada līdz 2011. gadam bija Valsts kontroles priekšsēdētājas padomnieks.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
