“Ejot pa tukšajiem koridoriem, ir neparasta, pat baisa sajūta – tur, kur parasti ir cilvēku plūsma un drūzma, šobrīd sajūta ir kā mirušo valstībā,” emocionālā video atmosfēru slimnīcā raksturo neiroloģe Rūta Ozoliņa, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas jeb tā dēvētā “Gaiļezera” Neiroloģijas un diagnostikas nodaļas vadītāja. Tieši Gaiļezers šobrīd ir centrālā COVID-19 ārstniecības iestāde, informē video autori - LMT Straume un "Kultfilma”.
Ikdienā Rūta Ozoliņa strādā neiroloģijas dienas stacionārā, taču vīrusa COVID-19 straujā izplatība likusi pieņemt nebijušus izaicinājumus. Ierastās vides vietā ārste kopā ar kolēģiem uzsākusi darbu nodaļā, kur tiks stacionēti Covid-19 pozitīvi pacienti ar akūtām papildu saslimšanām vai hronisku slimību saasinājumiem.
“Mūsu uzdevums ir maksimāli pasargāt pacientu un, strādājot ar šo bīstamo infekciju, īpaši domāt arī par medicīnas personāla drošību,” stāsta ārste. Šī iemesla dēļ jaunizveidotā nodaļa ir īpaši pielāgota – tajā katrā palātā uzstādītas novērošanas kameras, kas savienotas ar monitoru māsu postenī, lai gan dienu, gan nakti varētu sekot palātā notiekošajam, kā arī iekšējā telefona līnija saziņai ar pacientu. Tāpat, lai maksimāli ierobežotu nepiederošu personu iekļūšanu nodaļā, uzstādīta piekļuves kontrole durvīm un citi risinājumi.
Kā video atklāj ārste, drošības pasākumi tiek veikti arī pašā nodaļā – ārsti un māsas tur uzturas tikai speciālos, blīvi noslēgtos aizsargtērpos. “Tajos varam izturēt apmēram 3–4 stundas, jo notiek strauja organisma atūdeņošanās. Atrodoties šajā nodaļā, nedrīkstam ne ēst, ne dzert, nedz arī apmeklēt tualeti – ir jāiztur. Strādājot ar Covid-19 pacientiem, neviens vairs palātā nedala darbus un nepēta, kas tu esi, ārsts vai sanitārs. Ja esmu te ienākusi, man jāveic gan manas speciālista funkcijas, gan jāpabaro pacients vai jānomaina pampers, lai pēc iespējas mazāk cilvēku iespējami īsāku laiku uzturētos palātā,” Rūta Ozoliņa atklāj mediķu ikdienas aizkulises, strādājot Covid-19 apkarošanas frontes pirmajās līnijās.
Viņa atzīst, ka fiziski un emocionāli izturēt palīdz ne tik daudz ārsta misijas apziņa, cik pacientu pateicība, daba, svaigs gaiss, fiziskas aktivitātes un mūzika, kas dod spēku atkal doties pie nākamā pacienta.