Kāpēc padomju laikos Imantā un Babītē nepieturēja vilcieni

“Padomju laikos vilciena neapstāšanās Imantā un Babītē vismaz mums nebija problēma,” portālam “Delfi” stāsta aktieris, viens no humora raidījuma “Imanta–Babīte nepietur” veidotājiem Jānis Jarāns. “Toreiz mēs ar Daini Porgantu un citiem draugiem bieži ar vilcienu braucām uz Dzintariem, uz alus bāru “Sikspārnis” dzert alu. Tur pie stacijas varēja dabūt arī izlejamo čehu alu, kas toreiz bija liels deficīts. Svaigā gaisā iedzert alu, kādas piecas sešas krūzes... Fantastika! Taču pēc tam bija jābrauc atpakaļ uz Rīgu. Bet ko dara alus? Spiež uz pūsli. Līdz Rīgai jābrauc pusstunda. Bija vilcieni, kas Imantā un Babītē nepieturēja, un, kad mēs vilcienā pa translāciju dzirdējām, ka šajās stacijās vilciens neapstāsies, tā bija liela laime. Urā, mēs ātrāk būsim Rīgā, kāpsim ārā un pa taisno skriesim uz stacijas tualeti!” apstākļus, kā radās humora raidījuma nosaukums, atceras Jarāns.

Vilcieni skrien garām

Dzelzceļa līnija no Rīgas uz Jūrmalu, kurā ir gan Imantas, gan Babītes stacija, tika atklāta jau 1877. gada 21. septembrī. “Dzelzceļa būvniecība izmaksāja pāri pusmiljonam rubļu. Izbūves darbus sadārdzināja dzelzceļam nepieciešamo zemesgabalu atsavināšana – apmēram 127,5 tūkstoši rubļu, sliežu ceļa segums ar uzbērumu, notekgrāvjiem un tamlīdzīgi, kā arī Lielupes krastu nostiprināšana pie Dubultiem ar dambjiem un Lielupes krastu labošana pēc vētras – 150,4 tūkstoši rubļu,” grāmatā “Latvijas transporta vēsture” norāda tās autore Lidija Malahovska.