Uzvaras pieminekļa ansambļa laukums ir pēdējā zināmā publiskā nāvessoda izpildes vieta Latvijā, savulaik rakstīja laikraksts "Diena"
Tagadējā Uzvaras parka teritorija ilgu laiku bija slīkšņainas un neapbūvētas pļavas. Parks daļā no teritorijas izveidots vien 1910. gadā, atzīmējot divsimts gadus kopš Latvijas teritorijas pakļaušanas cariskajai Krievijai, un tam arī dots iekarotāja Pētera I vārds.
Savukārt Uzvaras parka vārdu tas ieguva pēc Pirmā pasaules kara –1923. gadā –, tādējādi godinot Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku, ar kuru vissīvākās cīņas tika izcīnītas Pārdaugavā. Starpkaru periodā parkā un tam pieguļošajos laukumos tika rīkotas Latvijas armijas militāras parādes, kā arī 1938. gadā speciāli izbūvētā estrādē notika IX Vispārējie Dziesmu svētki.
Īsi pirms Otrā pasaules kara parkā bija iecerēts izveidot arī iespaidīgu stadionu ar 25 000 vietu, laukumu parādēm un masu pasākumiem, velodromu, kā arī sporta halli ar 10 000 vietām un 60 metrus augstu torni ar svētnīcu tautas varoņu piemiņai. Grandiozo būvdarbu vajadzībām pat bijuši savākti ziedojumi aptuveni trīs miljonu latu apmērā.
Līdz ar PSRS īstenoto okupāciju un tai sekojošo Otro pasaules karu agrākās ieceres tika apturētas, bet parka nosaukums saglabāts. Visticamāk, tas gluži vienkārši bija ērti pieskaņojams jaunajai okupācijas varas politikai un propagandai.
Simboliski Uzvaras parks tika izvēlēts arī publiskas nāvessoda izpildes vietu septiņām augsta ranga vācu armijas amatpersonām:
- SS obergrupenfīreram un SS un policijas vadītājam Frīdriham Jekelnam, kurš tika apsūdzēts aptuveni 150 000 līdz 450 000 ebreju masveida iznīcināšanas organizēšanā;
- ģenerālleitnantam Zigfrīdam Rufam;
- pulkvedim Aleksandram Bekingam;
- ģenerālmajoram Frīdriham Verters;
- ģenerālmajoram Broņislavam Pavelam;
- ģenerālim Hansam Kiperam;
- ģenerālim Dižonam fon Montetonam;
- ģenerālim Volfgangam fon Ditfurtam.
Ar pilnu sodīto tiesas prāvas atreferējumu un tās komentāriem iespējams iepazīties šeit.
1946. gada 3. februārī parkā pie jau uzslietām karātavām piebraukušas četras atvērta tipa kravas mašīnas ar tajos sēdošiem vāciešiem, viņiem apliktas cilpas ap kaklu un pulksten 15 izpildīts nāvessods, mašīnām aizbraucot. Sodīto vācu militārpersonu līķi atstāti karāties vēl trīs dienas.
Tikai 6. februārī visu pakārto mirstīgās atliekas sadedzinātas lokomotīves kurtuvē tagadējā Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja teritorijā, kas ikdienā izmantota, lai apsildītu dzelzceļnieku mājiņas.
Savukārt ļoti pretrunīgi vērtētā pieminekļa ansamblis tapis vienīgi 70. gados, kad tādu būve tika veicināta visā Padomju Savienībā. 1976. gadā izsludinātajā konkursā uzvarēja arhitektu E. Bāliņa, E. Vecumnieka, V. Zilgalvja un mākslinieka A. Bugajeva darbs, bet par tēlniekiem tika izraudzīti Ļ. Bukovskis un A. Gulbis, kā arī atsevišķos posmos piedalījies tēlnieks L. Kristovskis. Tikai vēlākos gados plašāka sabiedrība uzzināja, ka viens no tēlniekiem - Ļevs Bukovskis - gadu bijis iesaukts arī Nacistiskās Vācijas armijas rindās. Tādējādi pieminekļa autoru vidū bija pat viens leģionārs.
Laukuma pārbūve sākta 1979. gadā, bet pabeigta pēc sešiem gadiem - 1985. gadā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
