'Kašķīgums politikā nav tas sliktākais' – kā instinkti spiež krīzē sacensties vēl sparīgāk  (76)

Ja sākotnēji vismaz publiski, jo aiz slēgtām durvīm valdības sēdēs izcīnītās savstarpējās politiķu cīņas sabiedrībai pilnībā nekad neatklāsies, valdošās koalīcijas politiķi demonstrēja krīzes laikam nepieciešamu vienprātību un prātīgumu, tad, epidemioloģiskajai situācijai stabilizējoties un sabiedrības satraukumam mazinoties, arvien vairāk publiskajā telpā parādījās gan jaunas nesaskaņas valdības partneru starpā, gan no aizkrāsnes tika izvilkti jau iepriekš vicinātie kara cirvji.

Lai gan paši valdošās koalīcijas politiķi gan kuluāru sarunās, gan publiski kārtējo reizi apstiprina, ka koalīcija ir pietiekami stabila un ka citas alternatīvas šajā Saeimas sasaukumā nav, tomēr politisko norišu uzmanīgi vērotāji šo divu mēnešu laikā ir novērojuši acīmredzamu savstarpējas sacensības un pat sava veida greizsirdības pieaugumu koalīcijas partneru starpā.

Viens no iemesliem ir neproporcionāli lielais laiks, ko krīzes dēļ sabiedrības priekšā televīzijas un datoru ekrānos pavada Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) un veselības ministre Ilze Viņķele (AP) un kas acīmredzami atspoguļojas viņu popularitātes reitingos un pozitīva vērtējuma pieaugumā.

Spriežot pēc aptauju datiem, pozitīvais reitings abiem šiem politiķiem aug strauji, kamēr citi ministri ir palikuši ēnā, jo viņiem nav tik daudz publisko uzstāšanās iespēju, sarunā ar "Delfi" saka sabiedriskās domas pētījumu uzņēmuma "Latvijas Fakti" vadītājs Aigars Freimanis. Viņš atzīst, ka grūti prognozēt, cik ilgi vēl šāds kāpums būs, jo vienlaikus sabiedrībā var vērot arī "noguruma masas pieaugumu", kas izpaužas dažādās protesta formās, kā arī faktu, ka Latvijas mazpilsētās pandēmijas ietekme ir mazāk jūtama. "Vīdēšana TV ekrānos ar krīzes šausmu stāstiem un pozitīviem nākotnes elementiem, protams, vairo pozitīvu atpazīstamību," lēš Freimanis.

Paralēli publiskajam valdības, kura kopš marta tagad regulāri sanāk uz divām Ministru kabineta sēdēm nedēļā iepriekšējās vienas vietā, darbam un koalīcijas sadarbības sanāksmju un tikšanos pieaugumam, spriežot par krīzes laika risinājumiem, pēdējo divu mēnešu laikā ne bez publiskām emocijām no koalīcijas partneru puses ir nomainīts ekonomikas ministrs, mūžībā aizgājusi ietekmīgā Jaunās konservatīvās partijas frakcijas līdere Juta Strīķe. Tāpat tiesa Latvijā ir teikusi gala vārdu civillietā par zaudējumu piedzīšanu miljonu eiro apmērā no bijušā "Latvijas Krājbankas" vadītāja Mārtiņa Bondara (AP), kurš tagad vada Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisiju.

JKP nav atbalstījusi bijušā ekonomikas ministra Ralfa Nemiro (KPV LV) kļūšanu par Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās komisijas vadītāju, bet "KPV LV" frakcija pēdējā brīdī Saeimā "norāvusi stopkrānu" JKP idejai par Ekonomisko lietu tiesu izveidi. Domas koalīcijā dalījās arī par to, vai kādas sankcijas piemērojamas bijušajam "KPV LV" deputātam Artusam Kaimiņam, kurš ar savu rīcību pakļāvis koalīciju un visu Saeima Covid-19 saslimšanas riskam.

"KPV LV" frakcija publiski norādījusi uz krimināllietā apsūdzētā Jura Juraša (JKP) atbilstību ģenerālprokurora kandidātu vērtēšanas komisijas locekļa statusam, paudusi satraukumu par "Attīstībai/Par" ietekmi uz Rīgas domes pagaidu administrācijas darbu, vērsusies ar pieprasījumu Viņķelei skaidrot krīzes laika iepirkumus, kā arī signalizējusi par savām īpašajām vēlmēm administratīvi teritoriālās reformas ieceru pārskatīšanā. Tiesa gan, tas notika pēc tam, kad paša Ministru prezidenta vadītā "Jaunā Vienotība" pēkšņi pieprasīja Jēkabpilij atsevišķas pilsētas statusa saglabāšanu.

Vienlaikus valdošā koalīcija sākusi un turpina, pēc pašu teiktā, smagas sarunas par izmaiņām nodokļu politikā, jo vēl pirms krīzes pieņemtais lēmums uzdod līdz 31. maijam plānotās nodokļu izmaiņas iesniegt izskatīšanai valdībā. Tikmēr JKP un Nacionālā apvienība maija sākumā pārsteidza koalīcijas partnerus ar ziņu par memoranda parakstīšanu, prasot izmaiņas līdz šim īstenotajā fiskālajā politikā. Pandēmija nav spējusi mazināt arī JKP nepatiku pret Valsts drošības dienesta ēkas būvniecību Teikā vietā, kur apkaimes iedzīvotāji iecerējuši parku. JKP un NA neslēpj arī savu neapmierinātību ar iekšlietu ministra Sanda Ģirģena (KPV LV) darbu 9. maija notikumu sakarā.

Katrai partijai ir sava ideoloģija un savi plāni nākamajām vēlēšanām, tāpēc pat krīzes laikā un, iespējams, pat ar īpašām pūlēm krīzes laikā ir jācīnās par savu atpazīstamību un savu ideju īstenošu, lai pēcāk būtu ko uzrādīt vēlētājiem. Tāpēc arī neproporcionālais sabiedrības uzmanības laiks krīzes laikā dažādus amatus ieņemošajiem politiķiem licis pārējiem, politiskās loģikas un instinktu vadītiem, ļoti sparīgi cīnīties par savu vietu publiskajā telpā. Žurnālistiem savā darbā to nākas novērot gan attālinātajās preses konferencēs, gan paziņojumu presei plūsmā, gan skaļākās vārdu un klusākās tvītošanas un retvītošanas kaujās sociālajos tīklos.

Ministru prezidentam Kariņam, kura vadītajai valdībai drīz jau tuvojas pusotrs gads, līdz šim ir izdevies "savākt" visus no maisa izdūrušos īlenus un nolīdzināt asumus. 14. maija vakarā tiešraidē "Jaunās Vienotības" feisbuka lapā Kariņš savu darbu koalīcijā raksturoja kā cenšanos ieklausīties un iesaistīt visus partnerus tā, lai visi justos piederīgi lēmumu pieņemšanā un procesu ietekmēšanā. "Piecu partiju koalīcijā katru dienu jūtos kā fitnesa zālē un nevaru atslābt," saka Kariņš.

Viņš atzīst, ka grūtības šai koalīcijai ir kopš pirmās dienas un patlaban tās ir ne mazākas, ne lielākas kā iepriekš. "Labāk vadu kašķīgu valdību ar labu rezultātu, nekā mieramikas bez rezultāta. Kašķīgums politikā nav tas sliktākais," atzīst Kariņš, piebilstot, ka par spīti iekšējai dinamikai koalīcijā un Covid-19 krīzei iecerētās reformas – administratīvi teritoriālā reforma, augstākās izglītības pārvaldes modeļa maiņa – virzās uz priekšu. Viņš atgādina, ka šī valdība jau pieņēmusi divus budžetus, kā arī kolektīvi labi tiek galā ar pašreizējo krīzi.

Tomēr Covid-19 raisītā krīze izgaismojusi partiju dažkārt atšķirīgos viedokļus par ierobežojumu stingrību, komunikāciju ar sabiedrību, kā arī dīkstāves pabalstu programmu, uz kuras nepilnībām koalīcijas partiju pārstāvji nekautrējas norādīt kopā ar opozīcijas pārstāvjiem Saeimā.

Sociologs Freimanis norāda, ka Kariņš ir ticis pāri pirmajam gadam valdības vadītāja amatā, kad vēlme mest visu pie malas parādās biežāk, un tagad labi apzinās savas iespējas, neraugoties uz viņa partijas salīdzinoši mazskaitlīgo frakciju Saeimā, kā arī faktu, ka cita salikuma valdību šajā Saeimā būtu grūti izveidot.

Freimanis novērojis, ka krīze veicina grupēšanos un valdošajā koalīcijā šajā laikā izveidojušās sava veida mikrokoalīcijas, kurās sabloķējušās vairāk savstarpēji saderīgas partijas – "Attīstībai/Par" un "Jaunā Vienotība" vienā galā un JKP ar NA otrā, bet pa vidu "KPV LV", kas gan palikusi mazāka apjoma ziņā, bet kļuvusi politiski cietāka. Jaunais ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (KPV LV) ir spēcīgs spēlētājs tandēmā ar Finanšu ministrijas parlamentāro sekretāru Ati Zakatistovu (KPV LV).

Kā īpašu faktoru koalīcijas darbā Freimanis min Strīķes zaudēšanu, jo līdz ar to mainījusies JKP darba jauda. Kopumā "valdībā ir pastiprinājusies iekšējā dinamika, kas uzņems apgriezienus nākamā gada valsts budžeta veidošanas laikā, un tie nav tikai personu savstarpējie kašķi, bet spēku samēru izmaiņas", lēš Freimanis.

"Providus" vadītāja un pētniece Iveta Kažoka sarunā ar "Delfi" atzīst, ka pēc zināma pieklusuma koalīcijas iekšējie strīdi un vecās problēmas ir atgriezušās, partijām sajūtot Rīgas domes ārkārtas vēlēšanu "dūmus", un tās meklē veidus, kā kļūt redzamākām. "Tas neatvieglo valdības darbu, bet neviena partija negrib palikt nepamanīta," saka Kažoka, norādot, ka pēdējie reitingi nospēlējuši savu lomu, dažas partijas padarot īpaši nervozas.

Kā piemērus, viņa min JKP, kam pēc Strīķes zaudējuma jāaizpilda tukšums un jāmeklē papildu idejas, ko lietot līdzās cīņai pret korupciju. Arī "KPV LV" politiķiem ir jāsaspringst un jāpiestrādā pie savas atpazīstamības, ja vēlas palikt politikā uz ilgāku laiku. "AP" un "JV", kuru politiķu reitingi kāpuši, ir mazāks iemeslu nervozēt.

Runājot par situāciju, kad Covid-19 krīzes smagākā fāze pārvarēta un dzīve sāk atgriezties ierastajā ritmā, pētniece atgādina, ka Latvijas politikai ir raksturīgas divas galējības – partiju pilnīga vienprātība, kas ļauj par lēmumiem vienoties klusi un mierīgi gandrīz kā mafijai, un ļoti sarežģītas partiju attiecības, kad, meklējot iespējas saskaņot partiju intereses, ir īpaši jāmanevrē, lai panāktu savu, bet nesagrautu koalīciju.

"Tāds ir politiķu ikdienas darbs. Kādam tas padodas labāk, kādam sliktāk," saka Kažoka. Viņa arī norāda, ka krīze labi parāda partiju kadru profesionalitāti vai tieši tās trūkumu, un no tā arī atkarīgs partiju potenciāls nākotnē.

Pat ja partijām acu priekšā tagad rādās Rīgas domes vēlēšanas augustā, Kažoka iesaka tām neaizmirst par lielo neapmierināto un neizlēmušo vēlētāju skaitu, kuri nākamajās Saeimas vēlēšanās var atkal gribēt nomainīt valdošo eliti, kā to jau izdarīja iepriekšējās vēlēšanās, ja partijas pārspīlēs ar klusībā panāktām vienošanām vai skaļiem strīdiem.

"Vēlme pēc pārmaiņām politikā Latvijā nav pazudusi. Tas jāatceras, domājot par iziešanu no krīzes, kad Covid-19 būs no apziņas pazudis," atgādina Kažoka, piebilstot, ka jaunās partijas Saeimā to ļoti labi zina, tāpēc arī nervozē.