Leons Stiprais: Melngalvju nama pagraba noslēpumi  (26)

"Man kādreiz pārmeta frāzi – visas baznīcas, cietokšņus un pilis uzcēla latvieši. Pamatojums. Šos objektus cēla latviešu dzimtcilvēki un meistari. Par latviešu klaušu un nodokļu naudu. Visas ēkas, lai kurā gadsimtā celtas, atrodas uz Latvijas zemes un ir šīs valsts īpašums.

Spilgts piemērs ir Melngalvju nams. Tas tika uzcelts 1334. gadā, atjaunots un rekonstruēts 607 gadu garumā. Sabombardēts 1941. gadā. Padomju Latvijas laikā 1948. gadā tā drupas uzspridzinātas. Viens no iemesliem – tā ir vācu ēka.

Sākumā uzcelts kā Rīgas rātes viesu nams. Vēlāk gūst nosaukumu Artura sēta. Ap 1477. gadu tas daļēji tiek izīrēts Melngalvju brālībai. Par Melngalvju namu tas kļūst 1713. gadā. Tas ir neprecēto jauno ārzemju tirgoņu brālības īpašums. No sākuma Melngalvju brālībai aizbildnis bija Svētais Georgs. Citi avoti nosauc Svēto Juri. Pēc tam jau Svētais Maurīcijs. Pēdējais bija melnādainais Maurs, kā viņus tad sauca. Nīderlandē bijušie vergi – afroafrikāņi, pēc brīvības iekarošanas no Spānijas kolonizatoriem, kļuva par brīviem cilvēkiem. Artura sēta jeb Mengalvju nams vairākkārtīgi pārbūvēts. Tas notika 1580., 1625. un 1886. gadā. Pirms pēdējās pārbūves nams tiek nofotografēts. Fotogrāfiju var aplūkot Melngalvju nama pagrabā. Izskats – nožēlojams. Tomēr, 600 gadus vecs.

Melngalvju nama vēsturi un rasējumus ilgi glabāja Latvijas arhitekti un muzeja darbinieki. Viņi zināja, ka šis nams ir vēsturiska un arheoloģiska vērtība. Rīgas rotas krāšņākā pērle. Pēc Latvijas atgūtās neatkarības sākās darbs pie Melngalvju nama atjaunošanas. Projekts gūst lielu atsaucību. Daudzi rīdzinieki pirka ķieģeļus, lai tie tiktu iemūrēti topošās celtnes sienās. Pēc vairāku gadu celtniecības – 1999. gadā Melngalvju nams tiek atklāts. Uz šo brīdi viņš ir viens no apmeklētākajiem tūrisma objektiem.

Iesaku Melngalvju nama pagrabus apskatīt uzmanīgāk. Pieskarieties pagraba sienu ķieģeļiem. Apjautiet, ka viņi mūrēti pirms 686 gadiem. Pievērsiet uzmanību, ka mūrējums atšķiras no šodienas pieņemtās ķieģeļu sasaistes. Viena rinda likta gareniski, otra perpendikulāri. Šādu sasaisti es ievēroju seno maiju piramīdu sienās. Protams, tur ķieģeļi ir no cita materiāla. Pie tam lielāki. Brīnos, kā ķieģeļu sienai izdevās nostāvēt sešsimt gadu garumā. Vienu varu teikt. Jūs neredzēsiet griestu velvjveida būvi. To var redzēt Rīgas pils pagrabos. Arī Krusta baznīcas kazarmu vēsturiskajās ēkās. Jo tajā laikā betona pārsedzes vēl nebija izgudrotas.

Melngalvju nama atjaunošanas laikā vēsturisko pagraba griestu pārsedzi atjaunot nebija iespējams. Tas prasītu pārāk daudz laika un līdzekļu. Tomēr dažas logu un durvju pārsedzes ir saglabātas.

Tas ir Latvijas cilvēku celts muzejs. Tāpēc pagrabā var apsēsties un paspēlēt šahu. Var uzģērbt bruņu kreklu un ar zobenu rokā nofotografēties. Zobens, protams, neatbilst viduslaiku ierocim. Tas nolemts drošības apsvērumu dēļ. Abpusgriezīgo zobenu var aplūkot Svētā Georga metāliskajā skulptūrā un citur.

Labu izziņas materiālu sniedz arī senie gobelēni. Jo no tiem laikiem gleznas ir liels retums un pasakains dārgums. Fotogrāfijai arī ir tikai simtgadīga vēsture. Tomēr gobelēnu šūšana bija dižciltīgi sieviešu un bruņinieku sievu ieradums. Vēl no senās Grieķijas laikiem.

Melngalvju nama pagrabā var apskatīt lokus, arbaletu un pīķus. Interesanti būs aplūkot kurtuvi. Tā nodrošināja siltumu daudzām istabām. Jo karstie dūmi skrēja pa speciāli uzbūvētām skrejām. Tad modē bija kamīni. Tie rotā pirmo un otro stāvu. Šodien siltums tiek nodrošināts ar slēpto centrālapkures sistēmu.

Visi sienu, griestu rotājumi, kā arī gleznas ir šodienas meistaru darbi. Ieskaitot vitrāžas.

Kopijas bija veidotas pēc vēsturisko faktu kopuma. Aprakstiem un vecajām fotogrāfijām.

Melngalvju nama brālība, kā minēju, bija neprecēto tirgoņu un meistaru cunftes biedru brālība. Pagrabi kalpoja par noliktavām, ieroču arsenālu un dārgumu glabātuvi. Jo, izstājoties no brālības, pēc ģimenes veidošanas, tika rīkotas atvadu dzīres. Bija pieņemts brālībai dot atvadu dāvanu. Tā parasti bija kāda sudraba lieta. Ar sudraba kolekciju brālībai neveicās. Tā vairākas reizes tika nozaudēta un izlaupīta. Tā bija pirmajā pasaules karā. Arī 1939. gadā, kad no Latvijas izbrauca baltvācieši – sudrabs tika izvests. Latvija zaudēja ne tikai sudraba rezerves. Izbrauca potenciālie Latvijas valsts aizstāvji, zināšanas, gleznas, izglītības centru vadītāji. Arī jaunievedumu veicinātāji. Pārtrūka tirdzniecības saites ar ārzemēm. Tas bija slēpts un jūtams trieciens Latvijas veiksmei.

Piemēru ieraudzīju Somijā Haminas pilsētas rātsnamā. Kā zināms, Somija kā lielkņaziste bija Krievijas impērijas sastāvā. Bija pieņemts, ka pēc katra jauna Krievijas imperatora kāpšanas tronī, tika atsūtīts jaunā valdnieka apstiprināts portrets. To vietējie mākslinieki kopēja, un katrā pilsētas rātsnamā tika uzstādīts jaunā imperatora portrets. Vecie portreti netika iznīcināti. Šodien Somijas pilsētu rātsnamos var apskatīt praktiski visu Zviedrijas un Krievijas imperatoru gleznas. Eļļas krāsas, zeltīti rāmji. Vēsturiskas un pasakaini dārgas gleznas. To pašu var teikt par baznīcu un pilsētu sudraba krājumiem. Savulaik par to tika stāstīts un rādīts sadaļā "Delfi Aculiecinieks". Ulmanis un Padomju okupācija Latvijai atnesa neizsakāmus gan materiālos, gan morālos un ētiskos zaudējumus. Tas, kas tika paglābts muzejos un bibliotēkās, ir nožēlojamas drumstalas. Nelielu daļu paglāba kolekcionāri. Ja nebūtu 1939. gada masveida izbraukšana. Nešaubos, Latvijas vēsture būtu pavisam citāda.

Tā nav aksioma. Diemžēl – es to redzu tieši tā.

Pielieciet savas plaukstas pie Melngalvju senajiem pagraba mūriem! Atcerieties baznīcu grautiņus, ko šodien dēvē par Lutera reformāciju. Maija grāfa svētkus ar turnīra cīņām.

Rīgas ļaužu kaujas par brīvpilsētas statusu. Vācu krustnešus, zviedru karus. Polijas kundzības laiku. Ivana bargā un Pētera I zvērības. Padomju varas murgus.

Tomēr pāri visam stāv latviešu brīvības alkas. Sapņi par savu zemes gabalu. Domas par savas valsts neatkarību. Par latviešu valodas uzvaras gājienu. Bibliotēkas un visi muzeji šodien par to stāsta. To demonstrē un māca. Mums tas ir jāsaglabā."

Leons Stiprais

Tukumā, 2020. gada 19. maijā