Sarunu skola LAMPA: Demokrātija un godīga saruna  (13)

LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieces, biedrības "Kurzemes NVO centrs" valdes locekles Maijas Jankovskas pārdomas par filozofa Arta Sveca Sarunu skolas LAMPA vebināru "Demokrātija, godīga saruna un manipulācija".

Demokrātija (vai demokrātiskums) un godīga saruna ir savstarpēji saistītas, savā ziņā pat viena no otras neatdalāmas. Nav iespējama īstena demokrātija, ja nevaram sarunāties, lai starp mums pastāvošajās viedokļu atšķirībās censtos nonākt pie kāda kopsaucēja. Tāpat nav iespējama godīga saruna, ja viena puse otrai uzspiež, pie kā sarunai galu galā būtu jānoved, jo īstenībā viss jau ir iepriekš izlemts un balstīts vienas puses autoritātē. Protams, varētu jau bez diskusijām vienkārši nobalsot un tad skatīties, kas tur sanāks. Varētu arī ļaut, lai kāds gudrāks izlemj mūsu pārējo vietā. Taču tie, kuriem šāds skatījums liekas simpātisks, manuprāt, neaizdomājas, ka viņi paši varētu kādā brīdī būt tas mazākums, kuram vairākums vai kāda it kā demokrātiski ievēlēta stingrā dūre uzspiež to, kā būtu jādzīvo.

Savos uzskatos par demokrātiju un sarunu kultūru, nekur daudz tālāk neesmu tikusi par vācu filozofa Jirgena Hābermāsa pagājušajā gadsimtā noformulētajām idejām par racionālas komunikācijas vērtību - ja komunikācijas ceļā necenšamies nonākt pie savstarpējas sapratnes, tad jārēķinās, ka viedokļu nesakritības gadījumā kāds neizbēgami kaut ko uzspiež, iespējams pat izmantojot brutālu spēku. Hābermāss arī uzsver, ka ne katrs gadījums, kurā ar valodiskiem līdzekļiem cenšamies kādu pārliecināt, uzskatāms par komunikāciju. Tikai tad, ja esam atvērti sarunai, sniedzam pamatojumus savai nostājai un necenšamies citus maldināt, uzdodot nepatiesu informāciju par patiesu vai melojot par saviem īstajiem nodomiem, to var saukt par komunikatīvu darbību. Turklāt svarīgs ir arī sarunas mērķis - komunikācijas mērķis ir nonākt pie savstarpējas sapratnes, nevis visiem līdzekļiem panākt sev vēlamo rezultātu (kas ir raksturīgi stratēģiskai darbība).

Kā jebkuram domātājam, arī Hābermāsam netrūkst kritiķu. Jā, Hābermāsa skatījums ir ļoti ideālistisks un bieži vien nepiedāvā visefektīvāko skaidrojumu reāli notiekošajiem procesiem. Jā, viņš ir licis milzīgu uzsvaru uz cilvēka racionalitāti, pietiekami neņemot vērā to, ka esam ne tikai racionālas, bet arī emocionālas būtnes. No tā arī izriet Hābermāsam pārmestais intelektuālais elitārisms - leģitīmi ir racionāli argumenti, un nebūs te nekādas emocionālas bļaustīšanās vai pacilājošu uzrunu tautai. Taču, neraugoties uz šiem iebildumiem, neredzu iemeslu, kādēļ atmest šo ideālu, uz kuru tiekties, jo kas gan cits mums atliek? Protams, ir jādod vārds arī tiem, kam sakrājies rūgtums un vairs nav spēka un varēšanas rāmā mierā diskutēt par problēmām. Ir arī brīži, kad gluži vietā ir pacilājošas vai kādas citas emocijas raisošas runas. Taču diez vai iespējams pilnībā iztikt bez godīgas sarunas, kurā tiecamies pamatot savus uzskatus, ja tiešām vēlamies risināt konfliktus.

Pieņemu, ka privātajās attiecībās godīgas sarunas nav pārāk liels retums, lai gan pandēmijas un ar to saistīto ierobežojumu dēļ daudzi no mums ir pēc sarunām vairāk izslāpuši nekā parasti. Kas attiecas uz publisko dzīvi, tur iespēju risināt godīgu sarunu ar svešinieku vai citādi domājošo, kas būtu svarīgi demokrātisko procesu nodrošināšanā, arī normālos apstākļos nav pārāk daudz. Savulaik tika liktas lielas cerības uz komunikāciju tiešsaistē, taču, redzot kā izpaužas diskusijas sociālajos tīklos un ziņu portālu komentāros, diez vai tās uzskatāmas par īstām, godīgām sarunām.

Diemžēl šogad arī sarunu festivālam "Lampa", kas tika dibināts ar mērķi nodrošināt brīvu vidi sarunām, drošības apsvērumu dēļ nākas pārcelties uz virtuālo vidi, un "Lampas" sarunu skola, kas agrāk piedāvāja dažādas klātienes nodarbības gan Rīgā, gan reģionos, ierobežojumu dēļ kļuvusi par tālmācības pasākumu. Ļoti gaidu to brīdi, kad kopā nākšana nevis distancēšanās atkal atgūs sociāli pieņemamas un vēlamas uzvedības statusu, taču pagaidām aicinu tepat tiešsaistē noklausīties vienu no "Lampas" sarunu skolas lekcijām, kurā filozofs Artis Svece dalās savās pārdomās par demokrātiju, godīgu sarunu un manipulāciju. Nelielam "spoilerim" atzīmēšu, ka mani īpaši uzrunāja viņa stāstījuma noslēdzošā daļa, kurā runāts par sarunu kā mītu un ceremoniju jeb ideju, ka no demokrātijas tiek sagaidītas sarunas (demokrātijas mīts), taču bieži vien tās izpaužas tikai kā noteiktas formas atražošana (ceremonija), kam ar īstu sarunu ir maz kopīga.