"Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās," 1940. gada 17. jūnija vakarā savā pēdējā runā teica Latvijas Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Latviju tikko bija okupējusi Padomju Savienība, Ulmaņa runa notika ar okupācijas spēku "svētību". Raugoties no šodienas skatpunkta, tā radīja nevajadzīgas ilūzijas un nebrīdināja Latvijas tautu par to, kas to sagaida pēc okupācijas.
"Vadonis, teikdams radiouzrunu, tautai sacījis: "Palieciet savā vietā, es palikšu savā vietā!" Nesaprotu vienu, kāpēc viss tik viegli atdots? Vai pieticis ar divdesmit diviem gadiem dzīvot patstāvībā un sailgojies atkal būt okupantu jūgā? Neizprotu šo lielo labvēlību, tik mīļi pasniedzot kā sālsmaizi okupantiem to, kas mums visiem svēts un dārgs, – latvju tautas brīvība. Vai ir vēsturē lappuse, kura vēstītu, ka latvjiem kādreiz trūkusi karotāju drosme cīnīties par savas zemes un tautas brīvību," 1940. gada 17. jūnijā, radio noklausoties Kārļa Ulmaņa runu, savā dienasgrāmatā rakstīja jaunietis Jānis Valters Čoka. Viņa atmiņas glabājas Latviešu folkloras krātuvē.
Ulmaņa radioruna gan bija tikai viens no pēdējiem elementiem Latvijas okupācijā, kas aizsākās 1939. gada 23. augustā, kad Padomju Savienības un Vācijas ārlietu ministri parakstīja neuzbrukšanas paktu, kura slepenā sadaļā Austrumeiropu sadalīja abu lielvalstu ietekmes zonās. Jau tā paša gada septembrī un oktobrī Padomju Savienība Latvijai, Igaunijai, Lietuvai un Somijai lika parakstīt "savstarpējās palīdzības līgumus", kas būtībā uzspieda šajās valstīs izveidot Padomju armijas karabāzes. Padomju Savienība ieguva tiesības Latvijā izvietot 25 tūkstošus vīru lielu garnizonu. Faktiskais ievesto padomju karavīru skaits bija lielāks. Latvijas armijā tobrīd bija aptuveni 30 tūkstoši militārpersonu.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
