Ceļā uz slimnīcu reformu – audits izkristalizē sāpīgākās vietas veselības aprūpē  (19)

Tāpat VI ieskatā būtu nepieciešams ķirurģiskās aktivitātes un dzemdībpalīdzību izvērtēt atsevišķi katrai slimnīcai, ņemot vērā pakalpojumu pieejamību un personālresursus reģionā.

Trešā līmeņa slimnīcu pamatpakalpojumu jāpapildina ar visa veida aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumiem, jāattīsta dienas stacionāra pakalpojumi, kā arī otrā līmeņa slimnīcās vairāk jāattīsta ambulatorie pakalpojumi, aprūpe un rehabilitācija, sēdes laikā prezentēja Slokenberga.

Veselības ministre Ilze Viņķele (AP) skaidroja, ka Latvijā pašreizējam slimnīcu iedalījumam ir divu gadu vēsture. VI pērnā gada nogalē veica klātienes apsekojumus slimnīcās, lai novērtētu, kas tajās būtu jāuzlabo. Reformu plānots pabeigt līdz šā gada beigām, tomēr tas atkarīgs no pārrunu rezultātiem ar slimnīcām, norādīja Viņķele.

Kā vienu no galvenajām problēmām komisijas sēdes laikā Slokenberga akcentēja atšķirīgo samaksu ārstiem reģionu slimnīcās un universitātes slimnīcās.

To viņa skaidroja ar datiem par uzņemšanas nodaļu gadījumu skaitu, slodžu skaitu un atalgojumu par tām 2019. gadā. Piektā līmeņa slimnīcās kopā ir 57 darbinieki, bet uzņemšanas nodaļā vidēji ir 491 pacients diennaktī. Vidējais ārstu atalgojums šajās medicīnas iestādēs mēnesī ir 2094 eiro. Savukārt ceturtā līmeņa slimnīcās tie ir 63 speciālisti uz 434 vidēji uzņemtiem pacientiem, par to saņemot 2200 eiro mēnesī. Trešā līmeņa slimnīcās speciālistu kopskaits ir 41, uzņemšanas gadījumi – 159, bet atalgojums – 2171 eiro.

Slokenberga norādīja, ka algas mazākajās slimnīcās ir lielākas nekā universitātes slimnīcās, ņemot vērā, ka tiek uzņemts mazāks pacientu skaits, jo reģionu slimnīcās darbojas speciāli atbalsta mehānismi darbiniekiem.

Tāpat viņa norādīja, ka vispārslogotākie speciālisti ir anesteziologi, reanimatologi un ķirurgi, jo tieši šajās specialitātes ir vērojama tendence, ka ne visi sertificētie speciālisti strādā savā specialitātē.

Uz šā gada 1. jūniju bija reģistrēti 375 anesteziologi, reanimatologi ar spēkā esošu sertifikātu, no kuriem specialitātē strādāja 351. Savukārt no 301 sertificēta ķirurga specialitātē strādāja 289 ārsti.

Vēl VI veiktajā slimnīcu auditā izkristalizējās: viens ārsts savā darba laikā pilda pienākumus četrās vietās – nodaļā, dienas stacionārā, ambulatorajos pakalpojumos un uzņemšanas nodaļā. Slokenberga uzsvēra, ka šādā situācijā ir liels risks, ja vienlaicīgi ir divi pacienti, viens palīdzību saņems novēloti.

Tāpat viņa atklāja situāciju, ja viens ārsts vienlaicīgi strādā kā internists (terapeits) un pediatrs: "Ja vienlaicīgi [slimnīcā] iestāsies bērns un pieaugušais, kuram sniegt neatliekamo palīdzību?"

VI veiktajā auditā izkristalizējās arī vairāki secinājumi – slimnīcas ir tehnoloģiski aprīkotas, ir renovētas un apguvušas prasmes pakārtot pacientu statistiku līgumam ar Nacionālo veselības dienestu. Tomēr slimnīcās trūkst personāla resursu – nav pietiekami pamatdarbā strādājošu mediķu, kā arī daudzviet trūkst pacientu.

Slimnīcās trūkst arī motivācijas attīstīt mazāk apmaksātus pakalpojumus, neskatoties uz to pieprasījumu, piemēram, paliatīvajā aprūpē un rehabilitācijā. Viņķele uzsvēra, ka viens no mērķiem, kuru plāno sasniegt pārskatāmā nākotnē ir paliatīvās aprūpes pieejamības uzlabošana. "Slimnīcām ir jāsaprot, ka tas nav zemāks pakalpojums nekā, piemēram, ķirurģiskie," norādīja ministre.

Slokenberga norādīja, ka problēma ir arī ar pacientu pārvešanu – gan uz augstāka līmeņa slimnīcu, gan zemāku. Viņķele piebilda, ka tas ir viens no punktiem, kas steidzami būtu jāsakārto.

VI iesaka katras slimnīcas attīstību vērtēt, balstoties uz specializēta personāla pieejamību, specializācijas iespējām, kā arī teritoriālajam novietojumam.

Diskusijas laikā Viņķelei tika uzdots jautājums, vai un kā slimnīcu reforma ir saistīta ar administratīvi teritoriālo reformu. Uz to ministre atbildēja, ka šai reformai ar slimnīcu tīklu tiešas saistības nav, jo slimnīcas reģionos "jau ir pietiekami optimāli izveidotas, un to skaitu nav plānots palielināt vai samazināt". Slokenberga piebilda, ka ārpus Rīgas uz katriem 56 000 cilvēku ir viena slimnīca, kas ir pilnībā pietiekoši.

Latvijas Jauno ārstu asociācijas (LJĀA) pārstāvis Artūrs Šilovs norādīja, ka slimnīcu reformai būtu jāiet kopā ar mediķu atalgojuma reformu, "lai varētu saprast, cik lielu darbu veiks katrs ārsts".

"Kamēr nesastrukturēsim reģionālajās slimnīcās pakalpojumus atbilstoši reģiona vajadzībām un intensitātei, nevarēsim tikt nekādā skaidrībā ne par darba apjomu, ne kvalitāti, ne līdzekļiem un resursiem, kuri mums ir vajadzīgi, ne arī par cilvēkresursu skaitu", komisijas sēdes beigās norādīja Viņķele, komentējot apgalvojumus, ka reģionālajās slimnīcās ārsts par mazāku noslodzi nopelna vairāk nekā universitātes slimnīcā. "Ja mūsu ambīcija ir noturēt pilnvērtīgu ķirurgu brigādi vietā, kur operatīvā aktivitāte ir 0.9 operācijas dienā, tad mums nepietiks nevienas pasaules naudas un cilvēku."

Šobrīd Latvijā ir kopumā 54 slimnīcas, no kurām 26 ir pakļautas līmeņiem, bet pārējās 28 ir specializētās un privātās.

Slimnīcas iedalās piecos līmeņos. Piektajā jeb visaugstākajā līmenī ir trīs universitāšu slimnīcas – Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca un Bērnu klīniskā universitātes slimnīca.

Ceturtā līmeņa jeb reģionālās slimnīcas ir Liepājas, Daugavpils, Ziemeļkurzemes, Jēkabpils reģionālā slimnīca, Rēzeknes slimnīca, Vidzemes slimnīca un Jelgavas pilsētas slimnīca.

Trešā līmeņa slimnīcas statuss ir Madonas, Jūrmalas, Kuldīgas, Ogres rajona slimnīcai, Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībai, Dobeles un apkārtnes slimnīcai un Cēsu klīnikai. Savukārt otrajam līmenim pieskaitīta ir Alūksnes, Preiļu, Tukuma un Krāslavas slimnīca.

Viszemākā jeb pirmā līmeņa slimnīca ir Līvānu, Aizkraukles, Bauskas, Limbažu slimnīca un Ludzas medicīnas centrs.

Jau ziņots, ka vēl pirms Covid-19 pandēmijas VI veica auditu Latvijas slimnīcās, pārbaudot to atbilstību noteiktajiem slimnīcu līmeņiem, pieņemot secinājumus, kas būtu jāuzlabo.