Pie mums parādījušies vēlāk nekā es domāju. Tad, kad mūsu teritorijā sāka veidoties lauki un pļavas. Ražas novākšanas laiks ir putnu uzbarošanās un tauku slāņu uzkrāšanas brīdis.
Lielāks par stārķi ir tikai pelēkais gārnis, manuprāt.
Mūsu senči viņus uzskatīja par svētību. Tie ķēra graudu zagļus – peles un žurkas.
Sadzīvošana ar cilvēkiem, stārķiem bijusi abpusēji izdevīga. Atšķirībā no melnajiem stārķiem, kuri priekšroku dod meža biezokņiem.
Izrādās, ka miljons gadus atpakaļ bija tik lieli putni (Pachystruthio dmanisensis), ka tie atļāvās medīt pat mamutus. Neticami, jo paša svars bija tikai pieci simti kilogramu. Dzīvojuši Eiropā – Ukrainā, Krimā.
Vēl lielāks putns (Dromornis stirtani) dzīvojis 65-53 miljonus gadu atpakaļ. Milzu pīle. Augums – trīs metri. Knābis kā cirvis. Medījis mazos zirdziņus. Arī Eiropas teritorijā.
Tīrais sīkums, salīdzinot ar Vorombe titāna putnu, kas dzīvojis Madagaskarā. Svēris astoņsimt kilogramu.
Tātad mūsu stārķi tiešām ir svētība. Baros jaunos stārķus var noteikt viegli. Tiem nav tik izteikti sarkani knābji un kājas.
Daudziem septembrī vairs nebūs laika vērot dabu, arī tauriņus. Iesaku dabā, priežu mežos iet, cik vien ilgi varat. Sevišķi Jūrmalas priedēs. Ne jau centros, protams.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
