Polijas Solidaritātes kustība pierādīja – miermīlīga sabiedriskā aktivitāte gāž totalitāru varu, pauž Levits  (26)

Kā informēja Valsts prezidenta kancelejā, pēc Levita domām, šī pieredze iedrošināja visus, kas cīnījās par Latvijas neatkarības atjaunošanu un panāca to 1990. gadā.

Valsts pirmā amatpersona atzīmēja, ka Baltijas valstu Atmodas aizmetnis radās pirms aptuveni 40 gadiem ar diviem vēsturiska mēroga notikumiem.

Pirmais no tiem - 1978. gadā par pāvestu kļuva polis Jānis Pāvils II, otrais - Gdaņskas kuģu būvētavā 1980. gada septembrī radās pirmā arodbiedrība Padomju Savienības orbītā - "Solidarnošč" jeb "Solidaritāte". 17 000 kuģu būvētāju uzsāka streiku, izaicinot autoritāro, Maskavai padevīgo režīmu. "Solidaritātes" dibinātājs Lehs Valensa kļuva par vienu no Centrāleiropas un Baltijas valstu brīvības atgūšanas simboliem.

Prezidents uzsvēra, ka arī mūsdienās "Solidaritātes" stāsts un Polijas drošā stāja iedvesmo tās kaimiņtautu nepadoties virzībā uz brīvu, demokrātisku, neatkarīgu valsti. Levits pateicību Valensam un visiem, kuri ar viņu toreiz un tagad Polijā iestājas par cilvēka un tautas tiesībām.

Jau vēstīts, ka 1980. gada 14. augustā Gdaņskas kuģubūvētavā sākās streiks, ko, tāpat kā vairākus iepriekšējos nemierus komunistu pārvaldītajā Polijā, izraisīja cenu paaugstināšana. Taču šoreiz tas ieguva arī tīri politisku dimensiju un antikomunistiskie protesti izvērtās nacionālā mērogā.

Dienu un nakti streikojošo ģimenes locekļi un atbalstītāji pulcējās pie Gdaņskas kuģubūvētavas, kura tolaik nesa pirmā boļševiku diktatora Vladimira Ļeņina vārdu. Viņi protestētājiem piegādāja pārtiku, nesa ziedus un sniedza morālo atbalstu.

Sarunas ar komunistiskā marionešu režīma pārstāvjiem sākās 21. augustā, drīz vien nonāca strupceļā, taču divas dienas vēlāk tika atsāktas.

Tikmēr Varšavā komunistu vadība izšķīrās par premjerministra un vairāku citu partijas pirmajam sekretāram Edvardam Gerekam tuvu stāvošo amatpersonu atstādināšanu. Savukārt pats Gereks izplūda komunistiem tradicionālajā "paškritikā", atzīstot pieļautās "kļūdas".

25. augustā sarunas atkal nonāca strupceļā, taču tad režīma pārstāvji nāca klajā ar komunistiskajā impērijā nepieredzētu paziņojumu: "Poļu strādnieku tiesības streikot tiks oficiāli atzītas jaunajā likumā."

Tikmēr komunistiskās partijas laikraksts "Trybuna Ludu" joprojām uzsvēra, ka "Polija ir nesatricināma sociālistiskās nometnes locekle, kas cieši saistīta ar Padomju Savienību".

31. augustā, atsaucoties uz Valensu, aģentūra AFP pa visu pasauli izplatīja ziņu, ka "svētdien panākta vienošanās starp varasiestādēm un Gdaņskas streika komiteju".

Parakstot vienošanos, režīms atzina tiesības dibināt arodbiedrības, tiesības streikot, apņēmās ierobežot cenzūru, paaugstināt algas, katru svētdienu valstij piederošajās radiostacijās un televīzijā translēt dievkalpojumu un atbrīvot politieslodzītos.

"Mēs neieguvām visu, ko vēlējāmies, taču mēs dabūjām visu, kas šajā situācijā bija iespējams. Un mēs dabūsim arī pārējo," pēc vienošanās parakstīšanas paziņoja Valensa. Viņa vārdi izrādījās pravietiski.

1980. gada novembrī "Solidaritātes" statūti tika oficiāli reģistrēti, un drīz vien arodapvienība bija pāraugusi sabiedriskā antikomunistiskā kustībā, kurā bija iesaistījušies desmit miljoni poļu.

Lai gan 1981. gadā komunistiskais režīms izsludināja karastāvokli un "Solidaritāte" bija spiesta noiet pagrīdē, jau astoņdesmito gadu otrajā pusē "Solidaritāte" atdzima un valsti atkal pārņēma streiki, kas noveda pie tā sauktajām apaļā galda sarunām, kuru laikā komunistiskā režīma pārstāvji piekrita brīvu vēlēšanu rīkošanai.

1989. gadā antikomunistiskā kustība, kas vēlēšanās uzvarēja, bez asinsizliešanas pārņēma varu un komunistiskais režīms bija gāzts.

Tam sekoja PSRS uzspiesto totalitāro marionešu un okupācijas režīmu sabrukums arī pārējās Austrumeiropas valstīs, un vēl pēc diviem gadiem kā kāršu namiņš izjuka arī pati "ļaunuma impērija".