"Mums Latvijas sabiedrībā vienmēr ir scenāriji. Mēs esam vienmēr bijuši pārmaiņās, vienmēr gatavi. Mums visam ir scenāriji, ieskaitot šo pandēmiju. Piemēram, es nekur nevarēju braukt, lai gan man bija paredzēti divi braucieni uz Viļņu un viens uz Tallinu. Tieši tagad septembrī, sestdien bija jābrauc pirmo reizi. Bet tas vairs nav iespējams. Un tas ir brīnišķīgi, jo es sapratu, ka varbūt es par daudz biju izdomājis. Tagad tajās dienās, kad nekur nebraukšu, man būs ko darīt. Strādāju kino un teātrī, bet, kad man nav kino, tad es nodarbojos ar teātri, tad, kad man nav teātris, es nodarbojos ar kino. Kad man nav konkrētās režijas, es attīstu projektus. Arī Latvijai visu laiku ir tie scenāriji, tostarp šīs pandēmijas," pauda režisors.
Kairišs diskusijā paskaidroja savas pārdomas ar piemēru: "Mēs taču zinām, ka Latvijas sabiedrībā ir tas viens izteiktais ksenofobiskais Latvijas attīstības scenārijs, kuriem bail no visa svešā, kuriem par pasauli un Eiropu ir cerība kā tādu kviešu vai rudzu lauku vējā, kur tas vējš pūtīs, visas vārpas lieksies vienā virzienā, bet Latvijas vārpiņa stāvēs nesaliekusies ar savu karodziņu rokās: "mūs taču nekas neietekmēs!". Tā ir tā noslēgšanās. Šis scenārijs ir ļoti švaks. Bet šobrīd mēs to varam ielikt, jo mēs tiešām aizslēdzam visas robežas. Mēs to kaut kādā ziņā varam realizēt. Labi, padzīvosim tagad to pusgadu pēc šī ksenofobiskā scenārija un tad paskatīsimies," sacīja Kairišs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!