"Biju ciemos pie sava bērnības drauga. Šķirstot foto albumu, ieraudzīju fotogrāfiju pie Tukuma I dzelzceļa stacijas. Pareizāk, aiz dzelzceļa sliedēm uz Jauntukuma pusi, kur tagad ir pļava.
Ieinteresējos. Jo, rakstot rakstus par PSRS armijas brāļu kapiem Tukumā, nevarēju saprast, kur palikuši brāļu kapi pie minētās stacijas. Jaunības gados tos tur atceros ļoti labi. Necils, norobežots, ar sarūsējušu dzelzs žogu.
Dzirdēju neparastu stāstu par tā laika maršala stulbumu. Tie bija "dārgā Leonīda Iļjiča" slavas laiki. Runa ir par ieroču šķiras maršalu.
Izrādās, ka Tukuma militārā lidlaukā nosēdās PSRS gaisa spēka komandiera lidmašīna. Iemeslu nezinu. Iespējams, lai pasniegtu lidotājam Sarkanās Zvaigznes ordeni. Par veiksmīgo operāciju pret jaunākās paaudzes iznīcinātājkuģi "Storoževoj". Par to rakstīju "Delfi Aculiecinieks" rakstā "Kosmonautu mājiņa un trešais pasaules karš".
Turpinot tēmu. Nostādīts frontes aviācijas SU-24 pulka personālsastāvs. Pie lidmašīnas piestumts traps. Atveras lidmašīnas durvis. Uz trapa parādās maršals. Paskatās, sulīgi nolamājas un atgriežas lidmašīnā. Vēlāk kļūst skaidrs – Brežņeva "cīņu biedrs" sašutis. Nav pionieru, ziedu, orķestra!
Lai labotu kļūdu, uz 1976. gada 9. maiju – Uzvaras svētkiem – tiek gatavots sagaidīšanas publisks teātris.
Tad galvenais partijas lozungs bija: "Neviens nav aizmirsts. Nekas nav aizmirsts". Iespējams, otrādi.
Brāļu kapiņu žogs tiek nokrāsots ar sudraba krāsu. Apkārtne uzkopta. Nokrāsotas apmales un zāle. Uzcelta maza tribīne. Pie tās plīvo dzelzs mastos pacelti trīs vai pieci sarkanie gareniskie karogi. Arī iepriekš minētais lozungs uz finiera plakāta. Orķestris, goda sardze. Pionieri ar ziediem un virsnieki parādes formās. Sadzīti skolnieki un rūpnīcu strādnieki.
Maršals apmierināts un saka runu. Skan salūta zalves. Vārdu sakot – gadsimta notikums.
Tikai šodien, aptaujājot tuvējo māju iemītniekus, reti kurš atceras, ka šeit bijuši karavīru kapi. Viņu liktenis nezināms.
Zinu tikai vienu. Šodienas Krievijas vadības trumpis ir tas pats. Jauna valsts reliģija. Krievijas lielie upuri cīņā par Eiropas atbrīvošanu no brūnā mēra. Kad vajag, tiek rādītas nacistu zvērības. Tikai par "gulagiem", miljoniem nošauto civiliedzīvotāju. Par izvarotajām atbrīvoto zemju sievietēm ne vārda.
Fotogrāfijas autentiskumu apliecina tālumā redzamais "Tukuma piens" un vecais ūdens tornis Mālkalnā.
Dievs, sargi Latviju no šiem atbrīvotājiem.
Leons Stiprais.
2020. gada 7. septembrī.
P.S. 9. septembrī biju Tukuma bibliotēkā, lai gūtu apstiprinājumu savām atmiņām. Vecajās avīzēs neko neatradu. Izšķirstīju tā laika Tukuma rajona avīzi "Komunisma Rīts". No 1975. līdz 1980. gadam. Ir pieminēti 9. maija piemiņas brīži. Pat Brežņeva "Mazā Zeme" ilustrēta. Tomēr šis gadījums fiksēts nebija. Tad man kāds paziņa pateica – pieminēt presē Tukuma militāro lidlauku nedrīkstēja. Tur bija atomieroči. Netālu pat S-300 starpkontinentālās raķetes šahtas .
Apskatīju mūsdienās "Brāļu kapus". Tie iezīmēti ar betona nolietu, vecu laukumu. Palikuši dzelzs karoga masti. Betonētā kapavieta nav uzlauzta. Tas varētu liecināt, ka PSRS karavīri tur guļ joprojām."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
