Viņu neatšifrēja. Kristīnei Čilverei, latviešu-britu izcelsmes slepenajai aģentei, dzīvnieku aizstāvei – 100  (3)

"Vienkārši šoka moments. Es atceros to dienu. Es gāju pa ielu, un man zvanīja [no ziņu aģentūras] LETA un visu no ārzemju preses pārņemto stāstu izstāstīja," tā britu arhīva publiskošanas dienu atceras Solvita Vība, tolaik Čilveres Rīgā izveidotās patversmes "Dzīvnieku draugs" vadītāja. Joprojām valdes priekšsēdētāja "K.Čilveres Dzīvnieku drauga biedrībā." Viņa Čilveri zināja kā citādu, taču ne mazāk spilgtu personību. Pirmoreiz pie Čilveres viņa viesojās 2004. gadā – askētiskā un pāris gadsimtu vecā mednieku namiņā kalnainā ciematā Lielbritānijā.

Kristīnes Čilveres māja. Foto no "Dzīvnieku drauga" privātā arhīva.

84 gadus vecā Čilvere, kura ienākumus no atgūto īpašumu apsaimniekošanas ziedoja dzīvnieku aizsardzībai, arī "Dzīvnieku drauga" izveidei, toreiz vēlējās klātienē iepazīties ar jauniecelto patversmes direktori Vību un izrunāt viņai būtiskus dzīvnieku aizsardzības jautājumus. Par pagātni Čilvere neko nestāstīja, tikai vienā teikumā pieminēja, ka kādreiz bijusi medmāsa.

Čilvere pārsteidza un aizrāva ar savu godīgo, tiešo un ļoti principiālo nostāju. Visvairāk no sarunām Vībai atmiņā iespiedusies Čilveres atziņa, ka cilvēks nekad nevar būt daļēji labs, daļēji godīgs vai daļēji drosmīgs. "Ka nevar būt pa vidu. Un viņa teica, ka cilvēks nevar būt labsirdīgs pret cilvēkiem, ja nav labsirdīgs pret dzīvniekiem. Tad viņš vienkārši nav labsirdīgs. To viņa ļoti uzsvēra," atceras Vība. Bieži vien cilvēki mēdz teikt: jāiziet uz kompromisiem, nekas jau nav tikai melns vai balts. "Bet ir lietas, kas ir tikai melnas vai baltas. Vai nu esi godīgs, vai neesi godīgs. Nevari teikt: es būšu mazliet godīgs. Un viņa nekad nedalīja dzīvnieku un cilvēku ētikas jomu. Cilvēciskums nav dalāms. Viņa to teica skarbi, nevis tā maigi, cenšoties nevienu neapvainot. Viņa varēja būt ļoti stingra, ja redzēja, ka cilvēks mēģina laipot, ne līdz galam teikt. Īsts dzīvnieku aizstāvis, karotājs, un mēs aiz viņas – armija," saka Vība.

Solvita Vība. Foto: LETA.

Balstoties uz šādiem principiem, Čilvere veidoja "Dzīvnieku draugu", un, kā atzīst Vība, viņas devums ir būtisks un arī daudz plašāks, tostarp saistībā ar 1999. gadā pieņemto Dzīvnieku aizsardzības likumu. Tolaik, 1990. gados un 2000. gadu sākumā, Čilverei dzīvnieku aizsardzība Latvijā saistījās ne tikai ar klaiņojošu kaķu un suņu ķeršanu, sterilizēšanu, ārstēšanu, ievietošanu patversmē un māju meklēšanu, kā to tolaik bieži saprata Latvijā, bet – plašākas izpratnes sabiedrībā veidošanu par dzīvniekiem.

Ar Latviju saistās Čilveres bērnības gadi. Dzimusi Londonā 1920. gadā brita un latvietes ģimenē. Vēlāk ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Rīgā un šeit mācījās vācu skolā. 1939. gadā Čilvere devās mācīties uz Francijas galvaspilsētu Parīzi. Pēc tam atbraukt uz Latviju (pēc pieejamām ziņām) viņai izdevās vien vairāk nekā pēc 50 gadiem.

"Atvērās mana kabineta durvis, un pa tām ienāca sīka auguma kalsna, ļoti jauka sieviete, ap gadiem 70, ar kupliem, sirmiem matiem, īsi apgrieztiem. Tad man likās, ka tiešām kaut kas gaišs un saulains ienāk kabinetā," pirmo tikšanos ar Čilveri apraksta advokāte Inta Sikora.

Inta Sikora. Foto: Annija Petrova

Piedāvājumu kārtot Čilveres īpašumu lietu viņa saņēma no kopīga drauga Justa Nikolaja Karlsona 1993. gadā. "Caur viņu [Karlsonu] es arī saņēmu pirmos dokumentus, pirmo vēstuli, ka, jā, viņa grib atjaunot savus īpašumus Latvijā." Par savu klienti Sikora tobrīd zināja vien to, ka viņa dzīvo Anglijā un ir "lielas ģimenes, lielas akciju sabiedrības vienīgais tiešais mantinieks". Šī uzņēmuma nosaukums bija "Ch. Jirgensons – Otto Švarcs", kam pirms kara piederēja arī populārais restorāns "Otto Švarcs" Aspazijas bulvāra un Kaļķu ielas stūrī. Uzņēmuma ēkas, kurā bija restorāni, arī vīna saimniecība, atgūt gan neizdevās. Taču ģimenes privātos īpašumus par spīti pašvaldības darbinieku skepsei par to, ka "jūs jau to Kristīni Čilveri esat izdomājuši", tomēr atgūt izdevās.

Kad visi dokumenti par piederību un mantošanu jau bija sakārtoti, Čilvere pirmo reizi kopš jaunības gadiem atbrauca uz Latviju. Tas bija 1994. gada pavasarī, atminas Sikora. Kopumā izdevies atgūt ap 10 īpašumu ne vien Rīgā, bet arī citviet Latvijā. "Viņai bija ļoti grūti legalizēties un lūgt atgūt savus dzimtas īpašumus, bet viņa to izdarīja ar ļoti cēlu mērķi – lielo daļu no ienākumiem ziedot dzīvnieku labturībai, labklājībai."

"Daudzi cilvēki atgriezās un daudzās jomās sāka kaut ko risināt un domāt. Ap šiem cilvēkiem radās interešu grupas, kas skāra dažādas jomas, arī kultūru. Un kultūru es pieminu tāpēc, ka šajā interešu grupā bija Zaiga Gaile, Džemma Skulme, Kristīne Čilvere, Justs Karlsons – mūsu ("Dzīvnieku draugs" – red.) dibinātāji. Apvienojās tie cilvēki, kas gribēja darīt ko jaunu, labu," stāsta Vība. "Viņi bija tie, kas to jauno Eiropas elpu mēģināja ienest gan praktiski, gan idejiski."

Čilveres iecere bija izveidot vietu, kur palīdzību un aprūpi var saņemt visi tie dzīvnieki, kuriem tas ir vajadzīgs. 1996. gada 8. oktobrī tika nodibināts "Dzīvnieku drauga fonds", savukārt 2001. gadā ar viņas un domubiedru Justa Karlsona un Ievas Laukers atbalstu tika vērtas patversmes "Dzīvnieku draugs" durvis Rīgā, Fridriha Candera ielā 4.

Dzīvnieku aizsardzības jomā Čilvere bija nepiekāpīga, Latvijā viņa centās ieviest labāko no Eiropas prakses. "Viens ir (Čilveres veidotais Labestības) nams "Dzīvnieku draugs" un materiālais devums, bet otrs ir sakari. Viņa bija (starptautiskajās – red.) dzīvnieku aizsardzības organizācijās ļoti pazīstams cilvēks, mēs uzreiz tikām uzņemti (starptautiskajā organizācijā) WSPA, (Lielbritānijas lielākajā suņu aizsardzības organizācija) "Dog Trust". Visās organizācijās mēs uzreiz bijām savējie, un viņa bija mūsu aģents ārpusē. Mēs varējām tikt klāt informācijai, nevis tikai stāstīt: "Tur ir tā, un tur ir tā,"" atceras Vība. "Tas bija trumpis, ar ko varēja iet un kas deva rezultātus." 1999. gada nogalē pieņemto Dzīvnieku aizsardzības likumu viņa sauc par tam laikam "ļoti labu, ļoti modernu", pie tā strādājusi darba grupa, un būtisks arī tur bijis Čilveres nopelns.

Foto no "Dzīvnieku draugs" privātā arhīva. Apmeklējot "Dog trust" patversmi Lielbritānijā, Solvita Vība un Kristīne Čilvere kopā ar tās pārstāvi

Čilvere iestājās ne tikai par tā dēvēto praktisko palīdzību dzīvniekiem – patversmi, kur uzņemt un ārstēt klaiņojošus suņus un kaķus –, bet arī par to, ka daudz darba jāiegulda sabiedrības informēšanā – lekcijās un ekskursijās "Dzīvnieku drauga" namā, kā arī dažādās kampaņās skolās.

"Teikšu godīgi, arī mums bija ļoti grūti pārņemt informatīvo darbu un tā vajadzību, jo likās: ķert kaķus, glābt, ārstēt – tā ir viena lieta, bet informatīvais – tikai runāt, organizēt un stāstīt – to var pēc tam," saka Vība. Kristīne uzskatīja, ka abi šie virzieni jāattīsta paralēli. Čilvere par dzīvniekiem iestājās arī, izvēloties veģetāru ēdienu.

Vība arī zina, ka, dzīvojot Lielbritānijā, jau pirms īpašumu atgūšanas Čilvere visu mūžu bija ziedojusi dažādām dzīvnieku aizsardzības organizācijām gan Anglijā, gan ārpus tās. "Daudzi cilvēki, kas ir tik turīgi, izvēlas citādu dzīvesveidu," novēroja Vība, viesojoties Lielbritānijā pie Čilveres.

Kristīni Čilveri nedrīkstēja uzrunāt uzvārdā vai par kundzi. Tā viņu iepazīšanās sākumu 2004. gadā atceras Solvita Vība: "Jūs varat iedomāties, pirms kāda laika man bija vēl mazāk gadu – viņu es satieku pirmo reizi, viņai ir virs 80 un es gribu teikt "Kristīne Čilveres kundze", un viņa man nevis "nu, nevajag tā...", bet noskaldīja: "Es esmu Kristīne, tev tas jāatceras." Tas nebija, nu, tāds skarbums, bet es uzreiz sapratu: "Hops! Labi! Nekādas kundzošanās!""

Mednieku namiņā kalnainā ciematiņā tālu projām no Londonas Čilvere dzīvojusi kopā ar savu draudzeni Džīnu "Aleksu" Felgaitu, kura arī iepriekš strādājusi tajā pašā britu slepenajā dienestā. Pie Čilveres pārcēlusies pēc vīra nāves. Ja ēkā nebūtu televizora un vēl atsevišķu mūsdienām raksturīgu priekšmetu, šī vide izskatītos gluži kā pirms pārsimt gadiem. Ļoti askētisks un vienkāršs iekārtojums, nekādu lieku mantu, kaļķa baltas sienas.

Vība toreiz painteresējusies, vai Kristīnei nav kādas savas fotogrāfijas, kas varētu noderēt "Dzīvnieku drauga" mājaslapai, informatīviem materiāliem par organizāciju. Kristīne norādījusi uz kaudzi fotoalbumu, lai ņem un izvēlas kādas bildes. "Un bildēs bija tikai dzīvnieki un augi – puķes... Tu šķirsti albumus un redzi, ka viņas tur nav. Vēl ir kādi draugi un kādi notikumi fotogrāfijās, bet viņas tur nav vispār. Man nebija nevienas bildes, ko paņemt no tiem albumiem. Man tas likās tik ļoti dīvaini, un es to pieņēmu kā ļoti specifisku personības iezīmi. Tāpēc, ka, nu, nevar būt tā, ka cilvēkam nav mājās nevienas bildes, kaut no iepriekšējiem periodiem," saka Vība un piebilst, ka pēcāk klajā nākušās ziņas par Čilveres darbību Otrā pasaules kara laikā varbūt arī fotogrāfiju neesamību skaidro.

Intai Sikorai Čilvere kļuva no klientes par labu draugu, un advokāte atminas, kā kopā ceļojušas pa Latviju, tomēr par viņas gaitām Otrā pasaules kara laikā arī Sikora nav zinājusi. Pazīstot Čilveri, viņa bijusi droša, ka Čilvere būtu gatava uz varoņdarbu, "bet ne to, ka viņa ir tik liela varone".

2014. gadā Lielbritānijas Nacionālais arhīvs publiskoja leģendārās Otrā pasaules kara laika spiedzes "Fifi" identitāti, tā izrādījās Marija Kristīne Čilvere. Šī ziņa pārņēma ne tikai britu un pēc tam Latvijas medijus, par to vēstīja virkne izdevumu ārvalstīs, tostarp ASV, sākot no ziņu medijiem līdz populāriem sieviešu dzīvesstila žurnāliem.

Kā atklāja britu arhīvs, aģentes Fifi uzdevums Lielbritānijas Īpašo uzdevumu pārvaldē bija pārbaudīt britu spiegu uzticamību un lojalitāti valstij. Kā liecina Lielbritānijas Nacionālā arhīva informācija, viņa pārsteidza topošos aģentus nesagatavotus. Plāna izpildes laikā spiegi gaidīja tikšanos ar kādu kontaktpersonu, taču tā vietā viņus gaidījusi "provokācija" satriecošas blondīnes tēlā.

Viena aģenta vājība varēja iznīcināt veselu darbinieku tīklu, tāpēc šādas "provokācijas" bija efektīvs un vajadzīgs instruments iekšējai drošībai. Čilvere izlikās par franču žurnālisti vārdā Kristīne Kolarda. Izmantojot savu "neparasto inteliģencei, drosmi un rakstura stingrību", Fifi ilgstoši sarunājās ar aģentiem un uzmanīgi klausījās.

Viņas atskaites varēja nozīmēt arī karjeras beigas daudzsološiem aģentiem. "Līdz vakaram es uzzināju par viņu gandrīz visu," ziņoja Fifi par kādu aģentu, kuru līdz šai epizodei bija augstu novērtējuši instruktori. Var tikai secināt, ka Čilvere arī pret šo uzdevumu izturējusies ar sev raksturīgo taisnīgumu, viņa izteikusies, ka, "salīdzinot ar to, kas var notikt (ar kolēģiem aģentiem - red.) reālajā dzīvē, šis ir ļoti maigi un nevainīgi", vēstīja britu raidorganizācija BBC.

Kristīne Čilvere nomira Lielbritānijā 2007. gada 5. novembrī. Viņa nevēlējās greznas atvadas un kapavietu, bet lūdza, lai pieminot viņu, cilvēki ziedotu patversmei "Dzīvnieku draugs". Tas ir saprotami, jo viņa vienmēr parakstījās – Kristīne, dzīvnieku draugs. "Dzīvnieku draugā" stāsta, ka ne Čilverei, ne viņas draudzenei, kura aizgāja mūžībā dažus gadus pēc Čilveres, nav kapavietas. Kādēļ viņu izvēle bija šāda, var tikai minēt.