Rubiks, šķiet, ir cilvēks, par kuru visiem Latvijas iedzīvotājiem ir radies iespaids vēl krietni pirms viņa dzīvokļa remonta. Nesen sarunu festivālā “Lampa” režisors Viesturs Kairišs Rubiku nosauca par “mūsu dēmonu”, jaunākajai paaudzei viņš iegulsies atmiņā kā vecāku bieži pieminēts bubulis, kurš gribēja iznīcināt tikko atdzimušo Latviju, bet daļai bijušo padomju pilsoņu Rubiks ir kā relikvija un atgādinājums par “labajiem laikiem”. Ko viņš dara šobrīd, kā vērtē tagadējos un pagājušos politikas procesus, kā arī par piedzīvoto cietumā pēdējais latviešu komunists stāsta intervijā portālam “Delfi”.
1933. gadā Daugavpilī dzimušais Alfrēds Rubiks par Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) biedru kļuva 1959. gadā. 1963. gadā viņš absolvējis Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas fakultāti, no 1976. līdz 1982. gadam bijis Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona (tagadējā Kurzemes rajona) izpildkomitejas loceklis. 1980. gadā beidzis Ļeņingradas Augstāko partijas skolu. No 1982. līdz 1984. gadam Rubiks bija LPSR vietējās rūpniecības ministrs, bet no 1984. līdz 1990. gadam Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs. No 1989. līdz 1991. gadam PSRS tautas deputāts. 1991. gada augustā, būdams Latvijas Komunistiskās partijas vadītājs un Latvijas Ārkārtas stāvokļa valsts komitejas priekšsēdētājs, atbalstījis Maskavā notiekošo puču un aicinājis gāzt Latvijas valdību. 23. augustā aizturēts, viņam izvirzīta apsūdzība apvērsuma organizēšanā. 1995. gadā Rubiks notiesāts un sodīts ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem. Pēc tam svītrots no Latvijas Sociālistiskās partijas Saeimas vēlēšanu saraksta. 1996. gadā izvirzīts Valsts prezidenta amatam, 1996. gada Latvijas prezidenta vēlēšanās ieguva piecas balsis no 100. 1997. gada novembrī Rubiks pirms termiņa atbrīvots no cietuma. 2009. gadā viņš ievēlēts Eiropas Parlamentā, kur darbojās kā Eiropas Apvienoto kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālās grupas prezidija loceklis. 2015. gadā viņš pameta Latvijas Sociālistiskās partijas priekšsēdētāja amatu.
Pirms intervijas Alfrēds Rubiks laipni izrāda savu dzīvokli, kur laiks varētu būt apstājies ap 1985. gadu. Pie sienām vairākos plauktos ir grāmatas, uz dīvāna lācītim Miškam blakus ir dekoratīvs spilvens ar Briseles ainiņu. Virtuvē aizdurvē sakrautas vairākas plastmasas piecu litru pudeles ar ūdeni. Rubiks skaidro, ka vasarā viņš pārsvarā dzīvo savā vasarnīcā Baložos, kur nav labs ūdens, tāpēc to labāk vest no Rīgas. Gaitenī virs durvīm uzlikts stienis, pie kura viņš pievelkas. Pēdējā laikā gan mazāk, jo ārsts viņam aizliedzis tādus vingrojumus. Pie regulāras rīta rosmes Rubiks pierada, esot cietumā no 1991. līdz 1997. gadam, un kopš tā laika šo paradumu nav atmetis.
Pēc nelielas ekskursijas pa dzīvokli apsēžamies Rubika “kabinetā”, kā viņš pats to sauc, kur politiķis šobrīd raksta savus memuārus. Tā būs pirmā Rubika atmiņu grāmata latviešu valodā, un tai darba versijā virsraksts ir “Daugavas krastos”. Intervijas laikā viņš vairākkārt norāda, ka par šo vai citu jautājumu tagad nerunās, bet tas būs izlasāms memuāros. Sarunu sākam no mūsdienām, lēnām pārejot uz pagātni.
Vai jūs balsojāt Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās?
Jā!
Par ko jūs balsojāt?
Noslēpums. Man tas nav jāsaka. Es esmu pieredzējis politiķis, un nav ar to jāplātās. Neviens jau nevarēs pārbaudīt, par ko es balsoju. Tieši tāpēc man joprojām derdzas Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990. gada 4. maijā. Es visās savās runās esmu bijis par maksimālu Latvijas neatkarību no visa kā. To es teicu arī 4. maijā no tribīnes. Bet mani pēc tam izbrīnīja, ka par Latvijas neatkarību balsoja arī vairāki VDK aģenti, “stukači”.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
