'No viena grāvja otrā' – Latvijas paveikto naudas 'atmazgāšanas krāna aizdarīšanā' vērtē Levits  (135)

Vaicāts, kā viņš vērtē to, ko Latvijas valdība nosaukusi par "finanšu sistēmas kapitālo remontu" un vai ir apmierināts ar to, kā tas ir attīstījies, Levits atbild, sakot, ka "šis kapitālais remonts bija nepieciešams, jo diemžēl ar tādu visai vaļīgu uzraudzību Latvija bija nebūt ne pirmajā vietā, nebūt ne vienīgā, bet tomēr diezgan bija kļuvusi par tādu netīrās naudas atmazgāšanas vietu. Bet, kā es teicu, pasaulē eksistēja daudz tādu vietu, tajā skaitā arī Latvija."

"Pamatojoties primāri uz Amerikas Savienoto Valstu nostājas maiņu šajā jautājumā, arī mums bija nepieciešams šo netīrās naudas atmazgāšanas krānu aizdarīt. Tas ar diezgan koncentrētu un ātru rīcību arī izdevās, un principā šodien tas tā vairs nav. Mums ir jāpaliek uzmanīgiem, bet Latvija vairs nav naudas atmazgāšanas vieta, kā tas bija pirms šī kapitālā remonta," intervijā izteicies Levits.

"Vienlaicīgi es redzu, un to aizvien vairāk redz arī bizness un pilsoņi, ka šī uzraudzība, lai izķertu netīro naudu, ir kļuvusi ļoti visaptveroša un faktiski attiecas uz katru pilsoni, kurš nonāk attaisnošanās pozīcijā: kāpēc tu esi samaksājis rēķinu, un ko tu darīji ar to naudu? Tādā situācijā nonāk jebkurš normālais pilsonis un, protams, arī bizness, kuram ir lielākas naudas summas. Es tomēr teiktu, ka mēs esam no viena grāvja iegājuši otrā grāvī un tas ir kaut kādā veidā jāierobežo, lai mēs būtu ceļam pa vidu, divu iemeslu dēļ, pirmkārt, tāpēc, ka tas traucē Latvijas ekonomikai, un mēs redzam, tas patiešām sāk kļūt par traucēkli. Un, otrkārt, tas ir arī politisks jautājums," atzīmējis prezidents.

"Pilsonim nav jātaisnojas, kā viņš – normāls pilsonis – izlieto savu naudu, tas nav demokrātisks jautājums, izņemot tad, ja viņš pārkāpj likumu, ja ir konkrētas aizdomas. Bet tad tās aizdomas ir jāpamato, nevis jāstaigā līdz un jāprasa: kāpēc tu nopirki to, kāpēc tu pārdevi to? Demokrātiskā valstī tas tā nevar būt, tā ir autoritāras valsts novērošana (es tagad pārspīlēju, jūs piezīmējiet, ka mans attēlojums ir pārspīlējums), bet jāapzinās, ka tas tā nevarētu būt un mums ir jāatgriežas ceļa vidū, nepieļaujot atkal naudas atmazgāšanas mašīnu, kas te bija līdz šim, bet arī netraucējot ekonomiku un neveidojot tādu vispārēju pilsoņu novērošanas mehānismu," paudis Levits.

Viņš intervijā atzinis, ka lielākajā daļā Eiropas valstu tas viss ir normāli, "mēs vienkārši ļoti stipri noreaģējām uz to iepriekšējo situāciju un drusciņ pāršāvām pāri pār strīpu. Te mums ar premjeru domas saskan, ka ir jātiek ārā no tā otrā grāvja".

Jau vēstīts, ka šā gada februārī Finanšu darījuma darba grupa (FATF) atzina, ka Latvija ir pirmā "Moneyval" dalībvalsts, kura sekmīgi izpildījusi visas FATF 40 rekomendācijas – izveidojusi stipru un noturīgu finanšu noziegumu novēršanas sistēmu, līdz ar to netiks pakļauta "pastiprinātai uzraudzībai" jeb iekļaušanai tā dēvētajā "pelēkajā sarakstā".

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) šo lēmumu komentēja, sakot, ka "finanšu sektora uzraudzības "kapitālais remonts" ir izdevies, un pirms gada izvirzītais mērķis – sakārtot finanšu noziegumu novēršanas sistēmu un atjaunot mūsu valsts reputāciju – ir sasniegts. Tas, protams, nenozīmē, ka varam apstāties, ir jāturpina īstenot iesākto, lai iedzīvinātu pieņemtos lēmumus. Paldies visiem iesaistītajiem ekspertiem, institūcijām un organizācijām, esam paveikuši milzīgu darbu, un tas ir novērtēts. Lēmums parāda, ka, kopīgi strādājot, varam sasniegt lielus mērķus".

Savukārt finanšu ministrs Jānis Reirs (JV) intervijā telekanālam TV3 izteicās, ka maksa par Latvijas neiekļaušanu tā dēvētajā "pelēkajā sarakstā" jeb pozitīvs pasaules centrālās organizācijas naudas atmazgāšanas apkarošanai FATF lēmums par Latvijas nepakļaušanu pastiprinātai uzraudzībai bija komercbanku attieksme pret klientiem – atteikumi atvērt kontus un kreditēšanas samazināšana.

Viņš uzsvēra, ka patlaban, kad ir panākts pozitīvs lēmums, galvenais uzdevums Finanšu ministrijai un nozares uzraugiem sadarbībā ar komercbankām esot atjaunot kreditēšanu un savstarpējo uzticību gan starp valsti un bankām, gan starp bankām un uzņēmumiem.