'Mamma un mammī'. Kā dzīvo sieviešu pāri ar bērniem Latvijā

Vienā no uzrunātajām ģimenēm aug divi bērni, bet otrā – četri. Drīzumā "Delfi plus" stāstīsim arī par jau pieminēto pāri, kas dzīvo Lielbritānijā. Apvienoto Karalisti neizceļam kā paraugu, bet gan kā vienu no valstīm, kura šādu pāru atzīšanas ziņā ir pretpols Latvijai, kura juridiski neatzīst šādas ģimenes. Valstu pieredzes ir dažādas, Lietuvā ir līdzīgi kā Latvijā, savukārt Igaunijā viena dzimuma partneri var reģistrēt partnerattiecības un šādā savienībā adoptēt partnera bērnu.

Atrast sieviešu pārus intervijām bija daudz vieglāk nekā, piemēram, pirms desmit gadiem. Uzrunātās sievietes nav aktīvistes, bet viņas arī neslēpjas apkārtējā vidē. Arī viņu bērni nav nekādi "neredzamie", par viņu ģimenes stāvokli zina pedagogi, citi audzēkņi un viņu vecāki.

Kādas ģimenes valsts atzīst Latvijā, kāda ir tiesiskā aizsardzība bērniem viena dzimuma partneru pāros un kas vispār ir ģimene – šie jautājumi ir atkal ļoti aktualizējušies. Pēc tam, kad 30. septembrī Saeimas Mandātu un ētikas komisija noraidīja vairāk nekā 10 000 Latvijas pilsoņu parakstītu kolektīvo iesniegumu par viendzimuma partnerattiecību juridiskā regulējuma ieviešanu pilsonisko iniciatīvu platformā "manabalss", kustība "Dzīvesbiedri" iesniedza jaunu, līdzīgu iniciatīvu – "Par visu ģimeņu tiesisko aizsardzību" – un piecu dienu laikā parakstījušies jau vairāk nekā 9000. Satversmes tiesa savukārt sāka skatīt lietu, ierosinātu pēc kādas sievietes iesnieguma par Darba likuma normu. Tā neparedz bērna bioloģiskās mātes partneres tiesības uz tā dēvēto tēva 10 kalendāra dienas ilgo atvaļinājumu. (ST spriedums sekoja pēc šī raksta publicēšanas, par to var lasīt šeit, ST normu, kas regulē "tēvu atvaļinājumu, atzina par Satversmei neatbilstošu)

Cilvēkus mēdz interesēt jautājums, kā rodas bērni viendzimuma ģimenēs. Tāpat kā visā sabiedrībā – ģimeņu modeļi ir ļoti dažādi. Visbiežāk tas ir sieviešu pāris, kurš audzina vai nu bērnus no iepriekšējām heteroseksuālajām attiecībām (kurās ir vai nav audzināšanā klātesošs bērnu tēvs), vai arī tieši šajās attiecībās plānotus bērnus. Šis jautājums Latvijā nav pētīts, taču var pieļaut, ka diezgan populāras, lai arī dārgas, ir mākslīgās apaugļošanas iespējas – inseminācija ar anonīma donora spermu Latvijā vai ārvalstīs. Ir arī pāri, kuri ģimenes veidošanā iesaista, piemēram, tuvu draugu vai paziņu. Tad ir divas iespējas – vai nu vienojas par viņa kā donora lomu, kurš neiesaistās bērna audzināšanā, un dzimšanas apliecībā tēva vārda vietā ir svītriņa, vai arī, tieši otrādi, loma ir ne tikai ziedotajam "materiālam", pēc dokumentiem un arī lomas bērna dzīvē viņš ir pilntiesīgs vecāks.

"Bērnu radīšana tiešā veidā nesaistās ar seksuālām preferencēm. Tikpat labi var salīdzināt, ka bērna radīšanai nav nekāda sakara ar to, kādu seksuālo pozu izvēlamies. Tāpat ir ar seksuālo orientāciju. Bērnu radīšanai ir sakars ar piepildījumu dzīvei. Te nevar pateikt, cik daudz cilvēka ilgas pēc bērniem ir bioloģiski un cik daudz kulturāli noteiktas, bet tās piemīt visiem cilvēkiem," saka Rīgas Sradiņa universitātes docents, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks un piebilst, ka, protams, ir cilvēki, kuri vairāk vēlas un kuri mazāk vēlas ģimeni ar bērniem.

Bez pārpratumiem un bez karoga

"Lielā mamma un mamma" – tā, būdams vēl pavisam maziņš, Kristu un dzīvesbiedri iesauca vecākais bērns. "Lielā mamma" nevis tāpēc, ka viņa būtu svarīgāka, bet tāpēc, ka augumā garāka, bet "mamma" – lai nesajūk, vienkārši otra. Viņa bioloģiskā mamma ir Krista. Taču biežāk viņš abas sauc par "mammu" un "mammī", tā arī dārziņā uzrakstīja zem zīmējuma, kad bija jāzīmē vecāki.

"Mūsu vecākais dēls jau kopš dārziņa ar lepnumu visiem saka, ka viņam ir divas mammas. Viņš to neslēpj un nav uztvēris, ka tas būtu kaut kas kardināli atšķirīgs," saka Inga un piebilst, ka viņas bērniem arī stāstījušas par to, ka ģimenes ir dažādas..