Augstskolu likumā noteiktā finansējuma 'kvotu' atzīst par neatbilstošu Satversmei  (19)

Savukārt likuma "Par valsts budžetu 2019. gadam" programmas "Augstākā izglītība", "Augstākā medicīnas izglītība", "Kultūrizglītība" un apakšprogramma "Augstākā izglītība" līdz tajās paredzētajām dotācijām atzītas par atbilstošām Satversmei.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas stājies spēkā pasludināšanas brīdī.

Jau vēstīts, ka ST 22. septembrī videokonferences režīmā sāka izskatīt lietu, kas pērn ierosināta pēc 31 Saeimas deputāta pieteikuma un kurā tiek vērtēta likuma "Par valsts budžetu 2019. gadam" programmu "Augstākā izglītība", "Augstākā medicīnas izglītība", "Kultūrizglītība" un apakšprogrammas "Augstākā izglītība", ciktāl tās neparedz Augstskolu likuma 78. panta 7. daļā noteikto ikgadējo valsts finansējuma pieaugumu studijām valsts dibinātās augstskolās ne mazāku par 0,25% no iekšzemes kopprodukta (IKP), atbilstību Satversmes 1. un 66. pantam.

Satversmes 1. pants noteic, ka "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika", 66. pants nosaka, ka "Saeima ik gadus pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un izdevumu budžetu, kura projektu tai iesniedz ministru kabinets. Ja Saeima pieņem lēmumu, kurš saistīts ar budžetā neparedzētiem izdevumiem, tad lēmumā jāparedz arī līdzekļi, ar kuriem segt šos izdevumus. Pēc budžeta gada notecēšanas ministru kabinetam jāiesniedz Saeimai apstiprināšanai norēķini par budžeta izpildīšanu."

Video no 29. oktobra sprieduma pasludināšanas pieejams šeit:

Kā portālu "Delfi" informēja ST, tiesa spriedumā norāda, ka gadskārtējā valsts budžeta likuma darbība ir ierobežota laikā – attiecīgā saimnieciskā gada ietvaros. Noteiktā valsts budžeta finansējuma pieauguma neievērošana nepadara attiecīgo valsts budžeta piešķīrumu par neatbilstošu Satversmei.

Tiesas sēdē gan Finanšu ministrijas, gan Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji norādīja, ka, arī sastādot likumprojektu "Par valsts budžetu 2021. gadam", joprojām netiks pilnībā ievērota Augstskolu likuma 78. panta septītā daļa, jo to izpildīt liedzot valsts ekonomiskās iespējas.

ST uzskata, ka, pastāvot šādiem apstākļiem, konstatējama pamatota interese rast strīdus jautājuma risinājumu neatkarīgi no tā, vai apstrīdētais regulējums ir vai nav spēkā.

ST ir atzinusi, ka tā nav ierobežota izvērtēt gadskārtējo valsts budžeta likumu, pat ja saimnieciskais gads jau beidzies. Tāpat ST ir uzsvērusi, ka valsts budžeta sagatavošana, izstrādāšana un pieņemšana ir konstitucionāli nozīmīgs jautājums. Arī ST nolēmumam izskatāmajā lietā būs tālejoša nozīme turpmāko gadskārtējo valsts budžeta likumu sagatavošanas un pieņemšanas procesā.

Tādējādi ST nav pamata izbeigt tiesvedību, kaut arī apstrīdētais regulējums ir zaudējis spēku.

Saeima ir lūgusi izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, jo ST nevarot izvērtēt noteiktai nozarei piešķirto valsts finansējumu, kura piešķīrums esot likumdevēja politisks lēmums.

ST ir norādījusi, ka tā nevērtē ar valsts budžeta finansējuma programmām veidotās politikas. Lai arī valsts budžeta likums ir izteikti "politisks" lēmums, tomēr demokrātiskā tiesiskā valstī valsts budžeta likuma sagatavošanā un pieņemšanā, izpildē un izpildes kontrolē ir jāievēro tiesības.

Saskaņā ar Satversmes 85. pantu ST uzdevums ir izskatīt lietas par likumu atbilstību Satversmei. Tā kā Satversmes 66. pantā noteiktās budžeta tiesības Saeima izmanto likuma formā, Satversmes tiesai ir pilnīga kompetence pārbaudīt to, vai likuma "Par valsts budžetu 2019. gadam" sagatavošanā un apstiprināšanā ir ievērota Satversme. Šajā lietā ST nav aicināta vērtēt un arī nevērtēs to, vai ar apstrīdēto regulējumu veidotā politika ir pareiza.

Tādējādi Saeimas lūgums par tiesvedības izbeigšanu ir noraidāms.

ST akcentē, ka pieteikuma iesniedzējs norāda, ka likuma "Par valsts budžetu 2019. gadam" pieņemšanas gaitā bija jāievēro Augstskolu likuma 78. panta 7. daļa, bet Ministru kabinets to nav ievērojis, tādējādi pārkāpjot tiesiskuma, tiesiskās drošības un labas likumdošanas principus, kā arī ilgtspējas principu.

Tomēr pieteikuma iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka šīs lietas ietvaros nav izvērtējama Augstskolu likuma 78. panta 7. daļas atbilstība Satversmei. Saeima paudusi viedokli, ka pieteikuma iesniedzējs to nav apstrīdējis.

Savukārt ST ir atzinusi, ka tā valsts budžeta apakšprogrammas atbilstību Satversmes normām var izvērtēt vienīgi kopsakarā ar konkrētu tiesību normu, kas uz liek kādu pienākumu valstij un vienlaikus piešķir personai tiesības prasīt šā pienākuma izpildi.

Tikai tā ST var konstatēt, vai likumdevējs un citas valsts varas institūcijas ir rīkojušās atbilstoši Satversmes normām. Šādas normas plašākā nozīmē skar Satversmes 66. pantā noteikto lemšanu par gadskārtējo valsts budžeta likumu.

Pieteikuma iesniedzējs Augstskolu likuma 78. panta 7. daļas atbilstību Satversmei nav apstrīdējis, norāda ST.

Taču ST ir atzinusi, ka tā var paplašināt prasījuma robežas un izvērtēt arī pieteikumā neapstrīdētu normu atbilstību, ja šīs normas ir tik cieši saistītas ar lietā apstrīdētajām normām, ka to izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros, un tas nepieciešams gan konkrētās lietas izlemšanai, gan ST procesa principu ievērošanai.

Izskatāmajā gadījumā gan apstrīdētais regulējums, gan Augstskolu likuma 78. panta 7. daļa regulē savstarpēji cieši saistītus valsts budžeta jautājumus. Izskatāmajā lietā tās dalībnieki, gan pieaicinātās personas sniedza savus apsvērumus par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmei saistībā ar Augstskolu likuma 78. panta 7. daļu un izteica savu viedokli arī par šīs normas saturu un spēkā esību. Tādēļ Satversmes tiesa izvērtēja arī Augstskolu likuma 78. panta 7. daļas atbilstību Satversmes 66. pantam.

ST spriedumā norāda, ka pieteikuma iesniedzējs ir norādījis uz likumdevēja rīcības iespējamo neatbilstību vairākiem vispārējiem tiesību principiem. Pieteikumā pausts uzskats, ka likuma "Par valsts budžetu 2019. gadam" pieņemšanā bija jāievēro Augstskolu likuma 78. panta 7. daļa, bet Ministru kabinets to nav ievērojis, tādējādi pārkāpjot Satversmes 1. pantā ietvertos tiesiskuma, tiesiskās drošības un labas likumdošanas principus, kā arī Satversmes 66. pantā ietverto ilgtspējas principu.

Atbilstoši Augstskolu likuma 77. panta 1. daļai valsts augstskolu finanšu resursus veido valsts pamatbudžeta līdzekļi, kā arī citi ienākumi, ko augstskolas gūst, veicot darbību savās satversmēs noteikto mērķu īstenošanai. Valsts pamatbudžeta līdzekļi augstskolām tiek piešķirti ar gadskārtējo valsts budžeta likumu.

Apstrīdētais regulējums noteic valsts piešķirto finansējumu studijām valsts dibinātās augstskolās 2019. gadā.

Atbilstoši Likuma par budžetu un finanšu vadību 22. pantam Saeima pārbauda un apstiprina Ministru kabineta iesniegto gadskārtējo valsts budžeta likumprojektu paketi likumdošanas kārtībā. Saeimas kārtības ruļļa 87.1 pants paredz, ka budžeta likumprojektu paketi veido gadskārtējā valsts budžeta likuma projekts un ar budžetu saistīti likumprojekti.

ST ir atzinusi, ka likumdevējam ir pienākums pārliecināties, ka valsts budžeta likumā un to pavadošo likumu paketē iekļauti visi jautājumi, kas attiecas uz konkrēto saimniecisko gadu un ir cieši saistīti ar valsts finanšu līdzekļu izlietojumu. Saeimai ir jāizvērtē, vai visi Ministru kabineta iesniegtie valsts budžeta paketes likumprojekti atbilst Saeimas kārtības ruļļa 87.1 pantā norādītajiem kritērijiem.

Izskatāmajā gadījumā lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka apstrīdētā regulējuma projektā nebija paredzēts Augstskolu likuma 78. panta 7. daļā noteiktais finansējuma pieaugums valsts dibinātajām augstskolām. Turklāt Saeima pārliecinājās, ka Ministru kabinets gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu pavadošo likumprojektu paketē nav iekļāvis grozījumus Augstskolu likuma 78. panta 7. daļā, un ar savu lēmumu noraidīja priekšlikumus gadskārtējā valsts budžeta likumā paredzēt tādu finansējumu, kas atbilstu Augstskolu likuma prasībām.

Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas atzina, ka Ministru kabinets arī likumprojektos "Par valsts budžetu 2014. gadam", "Par valsts budžetu 2015. gadam", "Par valsts budžetu 2016. gadam", "Par valsts budžetu 2017. gadam" un "Par valsts budžetu 2018. gadam" paredzējis valsts dibinātām augstskolām tādu finansējumu, kas nebija atbilstošs Augstskolu likuma 78. panta 7. daļai, tomēr Saeima pieņēmusi Ministru kabineta iesniegtos gadskārtējā valsts budžeta likuma projektus līdz ar tos pavadošajiem likumprojektiem, negrozot Augstskolu likuma 78. panta 7. daļu. Tādējādi Ministru kabinets ir sagatavojis un Saeima pieņēmusi apstrīdēto regulējumu, kurā nebija šī daļa nebija ievērota.

Saskaņā ar tiesiskas valsts principu Saeimai ir saistoši likumi, kurus tā pati ir pieņēmusi. Tātad, ja Saeima ar likumu paredzējusi noteiktus izdevumus, tai tie arī jāievēro valsts budžeta apspriešanas un apstiprināšanas procesā.

Šo prasību arī pati Saeima ir konkretizējusi savā iekšējā kārtībā, Saeimas kārtības ruļļa 111. panta otrajā daļā noteicot: "Ja, pieņemot likumprojektu, rodas pretrunas ar spēkā esošajiem likumiem, Saeimai jānosaka, ka jaunais likums vai tā atsevišķas daļas stāsies spēkā vienlaikus ar grozījumiem spēkā esošajos likumos." Šī norma atspoguļo racionāla likumdevēja principu, kas uzliek Saeimai pienākumu nepieņemt savstarpēji pretrunīgus likumus.

Tas nozīmē, ka Saeimai, pieņemot apstrīdēto regulējumu, bija citstarp jāapsver tā saderība ar Augstskolu likuma 78. panta 7. daļu, kas noteic konkrētu valsts budžeta līdzekļu daļu, kas ar valsts budžeta likumu ik gadu ir piešķirama noteiktai nozarei un vajadzībām, proti, valsts dibinātām augstskolām un studijām tajās, spriedumā norāda ST.

Saeima un vairākas pieaicinātās personas norādījušas, ka Augstskolu likum konkrētās daļas ievērošana nebija iespējama, jo šajā normā noteiktās prasības bija pretējas valsts finansiālajām iespējām un vajadzībai pēc sabalansēta valsts budžeta. Atsevišķas pieaicinātās personas norādīja, ka Augstskolu likuma 78. panta 7.daļa ierobežo Ministru kabineta kompetenci valsts budžeta projekta sastādīšanā, tādēļ ST pārbaudīja, vai Augstskolu likuma 78. panta septītā daļa atbilst Satversmes 1. un 66. pantam.

Satversmes 66. pants noteic, ka Saeima ik gadus pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un izdevumu budžetu, kura projektu tai iesniedz Ministru kabinets. Ja Saeima pieņem lēmumu, kurš saistīts ar budžetā neparedzētiem izdevumiem, tad lēmumā jāparedz arī līdzekļi, ar kuriem segt šos izdevumus. Pēc budžeta gada notecēšanas Ministru kabinetam jāiesniedz Saeimai apstiprināšanai norēķini par budžeta izpildīšanu.

Satversmes 66. pantā atklājas varas dalīšanas princips, atbilstoši kuram valsts budžeta sastādīšanas un izskatīšanas jomā izpildvaras un likumdevējvaras īpašās kompetences tiek nošķirtas. Izpildvarai Ministru kabineta personā ir jāsastāda saimnieciskā gada valsts ienākumu un izdevumu budžeta projekts, bet likumdevējvarai Saeimas personā tas jāizlemj.

Valsts budžeta likuma projekta iniciatīvas tiesības ir vienīgi Ministru kabinetam, un tieši Ministru kabinets ir atbildīgs par valsts budžeta plāna piedāvājuma izveidi.

Saeima var gadskārtējā valsts budžetā noteikt īpašus papildu izdevumus tikai tad, ja norāda Ministru kabinetam konkrētus ieņēmumu avotus. Valsts budžeta projekta sastādīšanā Ministru kabinetam ir samērā plaša rīcības brīvība, taču tiesiskas valsts princips prasa, lai tas darbotos likuma un tiesību ietvaros. Ministru kabineta rīcību ierobežo likumos noteiktie valsts uzdevumi un konkrēti tiesiskie pienākumi, kuri izriet no tiesību normām un tiesību piemērošanas aktiem un kuru finansēšanai Ministru kabinetam ir jāparedz atbilstoši līdzekļi.

ST spriedumā atzīmē, ka Satversmes 66. panta tekstā atklājas arī vairāki valsts budžeta tiesību konstitucionālie principi, tostarp valsts budžeta pilnīguma princips. Satversmes 66. pants prasa, lai valsts budžetā būtu atspoguļoti visi gaidāmie valsts ieņēmumi un ieplānotie izdevumi. Saeima var izvērtēt Ministru kabineta piedāvāto ienākumu prognozi un izlemt, vai tā ir reāla.

Tātad valsts budžeta patiesuma princips aizliedz Ministru kabinetam – valsts budžeta sagatavotājam un Saeimai – valsts budžeta apstiprinātājai – apzināti iekļaut budžetā tādus plānotos ienākumus un paredzamos izdevumus, kuri balstīti uz acīmredzami kļūdainiem pieņēmumiem (prognozēm) vai aprēķiniem.

Tas gan neizslēdz iespēju saprātīgi prognozēt, ka valsts izdevumi būs mazāki vai ieņēmumi lielāki. Arī Likuma par budžetu un finanšu vadību 1. panta otrā daļa noteic, ka, budžetu izstrādājot, jāņem vērā tas, lai izdevumus segtu atbilstoši ieņēmumi, un jāņem vērā arī nepieciešamība nodrošināt vispārējo ekonomisko līdzsvaru. Tas nozīmē, ka Ministru kabinetam ir jāievēro un jānodrošina likumos noteikto pienākumu izpildei nepieciešamais finansējums, bet tā, lai netiktu iedragāts valsts ekonomiskais līdzsvars.

Valsts budžeta likuma periodiskums stiprina likumdevējas varas – Saeimas – pozīcijas iepretim izpildvarai – Ministru kabinetam. Tas neliedz Saeimai plānot valsts ieņēmumus un izdevumus arī plašākās robežās, piemēram, pieņemot vidēja termiņa – triju kalendāra gadu – budžetu. Tas, protams, ir abstraktāks budžets, kas tikai iezīmē paredzamos ieņēmumus un izdevumus ilgtermiņa perspektīvā, bet nav uztverams kā konkrēts pilnvarojums izpildvarai izdarīt konkrētus izdevumus vai rīkoties konkrētu ieņēmumu gūšanai, spriedumā norāda ST.

Augstskolu likuma 78. panta 7. daļa prasa, lai Ministru kabinets ik gadus paredz noteikta apjoma finansējumu un tā pieaugumu valsts augstskolu izdevumu segšanai sasaistē ar IKP.

Šāda prasība būtiski ierobežo Ministru kabineta kompetenci un iespējas sastādīt ekonomiski sabalansētu valsts budžetu. Ar noteiktas būtiskas izdevumu daļas pastāvīgu ilgtermiņa "iezīmēšanu" dažādos likumos, kas pārsniedz viena saimnieciskā gada ietvarus. Tādējādi budžeta sastādīšanas kompetence faktiski tiek pārnesta no izpildvaras uz likumdevējvaru, bet šāda pārnese ir pretēja varas dalīšanas principam un Satversmes 66. panta pirmajam teikumam.

Tāpat, nosakot konkrētas valsts budžeta daļas dažādos likumos, tiek ignorēta valsts budžeta likuma nozīme un mērķis. Ja Saeima ar citiem likumiem jau faktiski un ilgtermiņā iepriekš "sadala" budžeta izdevumus, tad vispār zūd vajadzība pēc vienota valsts budžeta likuma. Šādā veidā sadrumstalots valsts budžets kļūst nepārskatāms un tā vadīšana – apgrūtināta, spriedumā norāda ST.

Taču Satversmes 66. panta pirmais teikums prasa, lai Ministru kabinets ik gadus sastādītu vienotu un pārskatāmu valsts budžeta likumu un Saeima ik gadus par to lemtu. ST spriedumā arī secina, ka, pieņemot ikvienu lēmumu par budžetu, ir jāievēro ekonomiskā līdzsvara prasība.

Tādējādi Augstskolu likuma 78. panta 7. daļa neatbilst Satversmes 1. pantam un 66. panta pirmajam teikumam. Tā kā Augstskolu likuma 78. panta septītā daļa neatbilst Satversmes 1. pantam un 66. panta pirmajam teikumam, apstrīdētais regulējums ir atzīstams par atbilstošu šīm Satversmes normām.

ST spriedumā citē 13. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja Mārtiņa Bondara teikto, ka sabiedrībai esot jāsaprot, ka Augstskolu likuma 78. panta 7. daļa ir "solījuma norma", kura nekad nav tikusi ievērota. Saskaņā ar Satversmes 66. un 73. pantu budžeta tiesības ir vienīgi Saeimai. Tautai nav budžeta tiesību, jo budžeta likumu nevar nodot tautas nobalsošanai.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts budžeta likuma pieņemšana ir svarīga Saeimas funkcija, kuru tā veic kā institūcija, kas ir tieši atbildīga Latvijas tautas priekšā.

ST spriedumā vērš likumdevēja uzmanību uz to, ka arī vairākos citos likumos iekļautas Augstskolu likuma 78. panta 7. daļai līdzīgas normas. Šādu normu saglabāšana, ja Saeima valsts budžeta lemšanas laikā tās atstāj bez ievērības, rada visupirms nesaderību ar gadskārtējo valsts budžeta likumu, kā arī pamatotas šaubas par to satversmību.

Līdz ar to ST atzina Augstskolu likuma 78. panta 7. daļu par neatbilstošu Satversmes 1. pantam un 66. panta pirmajam teikumam, bet apstrīdētās budžeta programmas un apakšprogrammu līdz ar šajās programmās paredzētajām dotācijām valsts augstskolām par atbilstošām Satversmes 1. pantam un 66. panta pirmajam teikumam.

"Delfi" jau rakstīja, ka Saeimas deputāti, kuri iesnieguši pieteikumu ST, uzskatīja, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. pantā nostiprinātajiem vispārējiem tiesību principiem – tiesiskuma, tiesiskās drošības un labas likumdošanas principam, kā arī no Satversmes 66. panta izrietošajam ilgtspējas principam. Kopš Augstskolu likuma 78. panta septītās daļas spēkā stāšanās, tajā minētais finansējuma pieaugums neesot ticis nodrošināts nevienā gadskārtējā valsts budžetā, tai skaitā 2019. gada budžetā, iepriekš informēja ST.

Pieteikumā norādīts, ka kopš 2014. gada, ieinteresētās puses attiecīgā gada valsts budžeta likumprojekta izstrādes ietvaros likumdevējam atkārtoti norādījušas uz nepieciešamību ievērot Augstskolu likuma 78. panta septīto daļu, paredzot valsts budžetā tai atbilstošu valsts finansējuma pieaugumu studijām valsts dibinātās augstskolās, tomēr tas nav ņemts vērā.

ST pirmajā sēdē uzklausīja un iztaujāja pieteikuma iesniedzēju advokātu Lauri Liepu, Saeimas Juridiskā biroja pārstāvi Andreju Stupinu, kā arī pieaicinātās personas – Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāves un Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāju Innu Šteinbuku.

Kā tiesas sēdē sacīja Liepa, apstrīdētā norma ir 2019. gada budžeta likums, kur kopējā dotācija ir 106,4 miljoni eiro. 2018. gadā valsts dibinātām augstskolām tie bijuši 104,3 miljoni eiro. Nevienu reizi kopš 2014. gada ne Saeima, ne Ministru kabinets, kas iesniedza budžetu parlamentā, nav ievērojuši Augstskolu likumā noteikto imperatīvo prasību. Līdz ar to deputāti uzskata, ka apstrīdētās normas, ciktāl tās neparedz ikgadējo finansējuma pieaugumu, neatbilst tiesiskuma, tiesiskās drošības un labas likumdošanas principiem, kā arī labas ilgtspējas principam, kas izriet no Satversmes 66. panta.

Liepa uzsvēra, ka šajā pantā ietverts ilgtspējas princips, un, kā to norādījusi ST citā lietā, ilgtspējība ir viens no konstitucionāliem principiem – ilgtspēja ir patstāvīgs princips, kas vērsts uz valsts attīstību. Pretēji Saeimas atbildes rakstā norādītajam, šis princips attiecas uz kopējo valsts ilgtspējīgu attīstību un finanšu līdzekļu atbilstošu izlietojumu nevis sašaurināti tulkojams vienīgi viena gada griezumā. Liepa pauda uzskatu, ka nedrīkst rīkoties tā, kā to darot Latvijas Banka, Finanšu ministrija un Saeima, tulkojot šo Satversmes 66. pantā ietverto principu sašaurināti uz viena fiskālā gada līdzsvarojumu, proti, ka jābūt bezdeficīta budžetam. "Tas ir pārmērīgi trivializēts veids, kādā iztulkot valsts ilgtspējas principu," uzsvēra advokāts.

Savukārt Saeima ST paudusi uzskatu, ka apstrīdētais regulējums atbilst iepriekšminētajiem Satversmes pantiem un lūgusi izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu.

Ciktāl uz valsts budžetu attiecināmu jautājumu izlemšana nepārkāpjot valsts varas dalīšanas principu, piemēram, liedzot kādai konstitucionālajai institūcijai iespēju pildīt Satversmē noteiktos uzdevumus vai funkcijas, Saeima un Ministru kabinets šajā jomā bauda prognozēšanas un lemšanas brīvību. Apstrīdētās valsts budžeta programmas un apakšprogrammas, tostarp tajās noteiktais finansējuma apmērs, nevienai konstitucionālajai institūcijai neliedzot iespēju pildīt tai Satversmē noteiktos uzdevumus vai funkcijas, un līdz ar to nepārkāpj varas dalīšanas principu. Vairāk par to iespējams uzzināt šajā rakstā.

Nākamajā tiesas sēdē savu viedokli sniedza pieaicinātās personas – Tieslietu ministrijas (TM) –pārstāve Laila Medina. Viņa sacīja, ka ir izveidojusies situācija, kad "ilglaicīgi tiesību sistēmā pastāvējusi tiesību norma, kurai trūkst izskaidrojuma un tā ir acīmredzami nepatiesa", trešdien ST sēdē sacīja lietā pieaicinātās personas – Tieslietu ministrijas (TM) – pārstāve Laila Medina.

Pēc Medinas teiktā, šī konkrētā likuma norma tiesas sēdē vairākkārt iepriekš definēta kā neizpildāms uzdevums vai kā vispārējs nākotnes mērķis, uz ko valstij tiekties, bet "šādas normas pastāvēšana tiesību sistēmā nebūtu attaisnojama. Konkrētā norma ir definēta pietiekami skaidri, tikai tā neesot pildīta. Tā nav uzskatāma kā vadlīnija kā mērķis, jo tā šādi nav noformulēta – tā ir formulēta pietiekami skaidri. Pieņemot konkrētu budžeta programmu – valdībai to izstrādājot un pēc tam Saeimai pieņemot, būtu jāparedz "tādi skaitļi", kas izpilda šo normu." Vairāk par to iespējams uzzināt šeit.

Savukārt lietā pieaicinātais eksperts Edgars Pastars sacīja, ka ST skatāmajā lietā par Augstskolu likuma normas, kurā noteikta "kvota" gadskārtējam finansējuma pieaugumam valsts dibinātās augstskolās, atbilstību Satversmei, nav uzdevums pateikt, kura norma no lietā diskutētajām – Augstskolu likuma vai budžeta attiecīgo programmu apropriācija ir ilgtspējīgāka vai pareizāka, tās ir valdības prioritātes, ko noteikt nav konstitucionālās tiesas kompetencē. Vairāk par to iespējams izlasīt šajā rakstā.