Slimnīcā nonāk arī Covid-19 noliedzēji. Intervija ar infektoloģi Ilzi Bērziņu, Atzinības krusta komandieri

Viņa ir viens no 115 Latvijas cilvēkiem, kuriem no Valsts prezidenta rokām šajā dienā, 18. novembrī, būtu jāsaņem viens no augstākajiem Latvijas valsts apbalvojumiem – Atzinības krusts, taču šogad ceremonija pārcelta tieši ārkārtējās situācijas dēļ. Šis apbalvojums piešķirts par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā, augsti profesionāli, īpaši pašaizliedzīgi un drosmīgi veicot amata pienākumus, kā arī operatīvi un efektīvi pieņemot lēmumus līdz šim nebijušas sarežģītības epidemioloģiskajā un sabiedrības veselības apdraudējuma situācijā saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību.

Par apbalvojumu pasniegšanu kapituls lems tikai tad, kad beigsies valstī izsludinātā ārkārtējā situācija un atcels noteiktos ierobežojumus. Kad tas būs, arī daktere Bērziņa, kuras ikdiena paiet, ārstējot Covid-19 pacientus, atbildēt nevar.

Bērziņa ir no tiem ārstiem, kuri no prožektoru gaismām un cita veida publicitātes līdz šim diezgan vairījusies. Saistībā ar Covid-19 sniegusi atsevišķas intervijas. Žurnāla "Ir" rakstā teikusi, ka vēlētos ar skaļruni izbraukāt visu Latviju, saucot: "Cilvēki, esiet uzmanīgi!" Arī intervijai ar "Delfi plus" infektoloģe, šķiet, piekritusi galvenokārt tāpēc, lai visiem nodotu vēstījumu: esiet pozitīvi noskaņoti, uzmanieties un nēsājiet maskas! Par "Covid-19 neticīgajiem" viņai ir savs viedoklis, turklāt pāris cilvēku, kas neticēja šīs slimības draudiem, viņa arī uzņēmusi nodaļā jau kā visnotaļ nopietnus pacientus. Intervijā arī atklāsies, ka jaunākais pacients intensīvās terapijas nodaļā ir krietni zem 40 gadu vecuma. "Delfi plus" ārsti arī izjautāja, cik liela nozīme blakus faktoriem, vai ir kādas vadlīnijas, kā lai viltīgo slimību neielaiž un par citiem jautājumiem.

Kā viņa pati rīkojas pandēmijas laikā ārpus infektoloģijas centra sienām? "Man par maskām nav jautājumu, man pat mašīnā ir maiss ar maskām, somā maskas, lai vienmēr pie rokas. Jābūt apzinīgiem, nevajag sēt ļaunumu," viņa saka.

Jums ir jau 40 gadu darba pieredze. Kāda vieta tajā ir Covid-19? Vai jūs bijāt jebkad domājusi, ka mūs varētu piemeklēt kas tāds, kas pasauli vairāk vai mazāk apturēs vismaz uz gadu?

Infektologiem jau epidēmijas nav nekāds brīnums. Spāņu gripas pandēmija sākās 1918. gadā un turpinājās dažus gadus, tā ļoti pļāva dzīvības. Arī mēris un dažādas nelaimes ir bijušas, vēdertīfs, gripas epidēmijas. Protams, te ir globālā izplatība, tā ir pandēmija pa visu pasauli.

Taču par to parasti nedomā, ka tas notiks. Tagad arī mēs tā īpaši par to nedomājam – mēs vienkārši strādājam. Ja stāvēsi malā, pārbīsies. Bet, ja esi iekšā, tad tikai strādā, un ko tur vairāk.

Gatavojoties šai intervijai, atradu jūsu viedokļa rakstu portālā "Delfi". Jūs 2012. gadā iestājāties par Latvijas Infektoloģijas centra neatkarības saglabāšanu, nevēlējāties, lai pievieno Rīgas Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai. Vai šodienas situācijā tad varētu ko vairāk izdarīt?

Normālāk, nevis vairāk. Vairāk nevari izdarīt, kā vari. Taču, ja te būtu uzcelti boksi un būtu uzcelta jauna nodaļa, kā bija projektā paredzēts, protams, tas atslogotu citas nodaļas un slimnīcas. Es esmu par šādu specializētu centru saglabāšanu, milzīgā struktūrā pazūd ārsts un pacients.