1941. gada 22. jūnijā nacistiskā Vācija lauza neuzbrukšanas līgumu un uzbruka Padomju Savienībai. Jau kara pirmajās dienās karadarbība nonāca līdz okupētās Latvijas teritorijai. Vācu karaspēka grupas “Ziemeļi” mērķis bija Ļeņingrada, un pirmais lielais šķērslis tās ceļā bija Daugava. Lai operatīvi šķērsotu Daugavu pie Daugavpils, vācu spēki nolēma pilsētas tiltus ieņemt ar viltu, operācijā iesaistot vācu armijas speciālo uzdevumu vienību “Brandenburg”.
Vācu rakstnieks Pauls Karells savā darbā “Barbarosa”, kas balstīts uz bijušo vācu karavīru atmiņām, Daugavpils ieņemšanas operāciju apraksta šādi: “26. jūnija rīta krēslā 8. tanku divīzijas smaile ripo pa lielo tālsatiksmes ceļu, kas ved no Kauņas tieši uz Ļeņingradu. Ķēdes grab. Motori rūc. Priekšējā tanka komandanta roka izslejas gaisā un māj: “Pa labi un stāt!” Apstādinātajai tanku smailei garām pabrauc dīvaina kolonna. Tie ir četri padomju smagie automobiļi – kara laupījums, iekšā sēdētāji ir krievu uniformās. Tanku komandanti torņu lūkās ņirdz un māj. Viņi zina, kas tas par noslēpumainu konvoju: tie ir “Brandenburgas” pulka karavīri, saukti par “brandenburgiešiem”, tā ir admirāļa Kanarisa, vācu militārā slepenā dienesta šefa, speciālā vienība. Virsleitnants Knāks ar saviem vīriem sēž zem brezenta pārvalka. Viņu uzdevums ir pārdrošs un reizē vienkāršs: viņiem jāiebrauc pilsētā, jāieņem Daugavas tilti, jāaizkavē krievu spridzinājumi un jānoturas, līdz 8. tanku divīzija izcīnījusies cauri pilsētai līdz tiltiem.”
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
