5. decembrī leģendārajam dokumentālā kino režisoram Podniekam apritētu 70 gadi. Plāksne uzstādīta pie mājas, kurā mūža pēdējos gados režisors strādāja.
Piemiņas plāksnes autors ir tēlnieks Jānis Strupulis. Bronzas bareljefs izgatavots, ņemot par pamatu vienu no pēdējām Podnieka fotogrāfijām, kuru uzņēmis Latvijas fotomākslas klasiķis Vilhelms Mihailovskis. Tajā Podnieks nolūkojas uz Bastejkalnu, kurp 1991. gada janvārī uz savu pēdējo filmēšanu devās viņa grupas operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne.
Podnieks traģiski šķīrās no dzīves 1992.gada 23.jūnijā. Šajā dienā viņš neatgriezās no zemūdens medībām Zvirgzdu ezerā. Režisora līķi atrada ezerā astotajā dienā. Oficiālā versija vēsta, ka noticis nelaimes gadījums, ko izraisīja bojāts akvalangs un Podnieka sirds mazspēja.
Podnieks ir viens no pazīstamākajiem latviešu dokumentālistiem. Pirmo atzinību viņš guva, pateicoties operatora darbam Herca Franka filmās "Vecāks par 10 minūtēm" un "Aizliegtā zona". Kā režisors viņš kļuva slavens pēc autorfilmas "Strēlnieku zvaigznājs". Īstu pasaules slavu viņam atnesa filma "Vai viegli būt jaunam?".
Veidojot piecas stundas garo epopeju "Mēs", Podnieks apbraukāja visus grūstošās impērijas karstos punktus un būtībā radīja PSRS sabrukuma hroniku.
Piemiņas plāksnes uzstādīšanas iniciatore ir žurnāliste un Podniekam veltītas grāmatas autore Tatjana Fasta. Viņasprāt, Podnieks bija cilvēks, pateicoties kuram Latvija ieguva neatkarību. Viņa un Aleksandra Demčenko uzņemtie kadri ar padomju karaspēka specoperāciju Lietuvā 1991.gada janvārī aplidoja visu pasauli un apturēja tādu pašu operāciju Latvijā. "Tādus kā Juris nedrīkst aizmirst," uzsvērusi Fasta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!