Vecuma pensijas minimālais apmērs neatbilst Satversmei, nospriež ST (plkst. 13.43)  (190)

No ST ceturtdien nolasītā sprieduma izriet, ka nav gūti pierādījumi, ka vecuma pensijas aprēķināšanai būtu piemēroti mehānismi, kas saistīti ar ekonomiskajiem, iedzīvotāju ienākumus raksturojošiem rādītājiem. Uz to jau iepriekš vairākkārt no Labklājības ministrijas un starptautisko organizāciju puses ticis norādīts arī valdībai.

ST spriedumā norādīja, ka pensiju saņēmējiem galvenais iztikas avots ir pensijas, turklāt viņu iespējas strādāt ir ierobežotas, tādējādi viņi ir pakļauti dziļas materiālās nenodrošinātības riskam zemo ienākumu dēļ. Tāpat arī ne visi seniori ir tiesīgi saņemt sociālo palīdzību, kas viņiem ir nepieciešama.

Apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs kopsakarā ar citiem sociālas drošības sistēmas pasākumiem nenodrošina to, ka minimālās vecuma pensijas saņēmējs var dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, kā arī šīm personām nav nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības, spriedumā atzina ST.

ST nosprieda, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam, kas noteic, ka "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika" un paredz, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos.

Lai gan tiesībsargs Juris Jansons bija lūdzis vērtēt arī šo normu atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam, kas ietver diskriminācijas aizlieguma principu. ST, ievērojot to, ka apstrīdētā norma neatbilst abiem iepriekšminētajiem Satversmes pantiem, atzina, ka tās atbilstību šim pantam vērtēt nav nepieciešams.

Ministru kabineta (MK) 2019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579 "Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru" 2. un 3. punkts atzīti par spēkā neesošiem no 2021. gada 1. jūnija.

Savukārt MK 2011. gada 5. decembra noteikumu Nr. 924 "Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru" 2. punkts, 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību" 2. punkts (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim) un MK 2019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579 "Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru" 2. un 3. punkts par spēkā neesošiem atzīti no personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz personām, kuras savu tiesību aizsardzībai Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām administratīvais process tiesā vēl nav noslēdzies.

Spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams, tas stājies spēkā sprieduma pasludināšanas brīdī.

ST pēc Augstākās tiesas (AT) un tiesībsarga Jura Jansona pieteikuma pērn ierosināja lietu, kurā vērtēja Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr. 924 "Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru" 2.2. apakšpunkta, 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību" 2.1. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim), kā arī MK 2019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579 "Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru" 2. punkta un 3.2. apakšpunkta atbilstību Satversmei.

Satversmes 1. pants nosaka, ka "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika", 91. pants noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas", bet tās 109. pants noteic, ka "ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos."

MK 2011. gada 5. decembra noteikumu Nr. 924 "Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru" 2.2. apakšpunkts noteic, ka "vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas noteikts saskaņā ar normatīvajiem aktiem par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, kuram atkarībā no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža (pilnos gados) piemērots šāds koeficients: [..] personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 21 gada līdz 30 gadiem, –1,3".

MK 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību" 2.1. apakšpunkts nosaka, ka "valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs ir: 2.1. Valsts sociālo pabalstu likuma 13. panta pirmajā daļā minētajām personām, izņemot personas ar invaliditāti un personas ar invaliditāti kopš bērnības, – 64,03 eiro mēnesī".

MK 2019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579 "Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru" 2. un 3. punkts paredz, ka "2. Minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze ir 80 eiro, personām ar invaliditāti kopš bērnības – 122,69 eiro. Minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi pārskata Ministru kabinets pēc labklājības ministra ierosinājuma atbilstoši valsts budžeta iespējām, izvērtējot ekonomisko situāciju valstī.

Tāpat apstrīdētās normas paredz, ka minimālās vecuma pensijas apmēru nosaka, minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzei atkarībā no personas apdrošināšanas stāža (pilnos gados), par kuru piešķirta (pārrēķināta) Latvijas Republikas vecuma pensija, piemērojot šādus koeficientus: 3.1. personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 15 gadiem līdz 20 gadiem, – 1,1; 3.2. personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 21 gada līdz 30 gadiem, –1,3; 3.3. personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 31 gada līdz 40 gadiem, – 1,5; 3.4. personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir 41 gads un vairāk, – 1,7.".

Kā portāls "Delfi" uzzināja ST, tiesa secināja, ka, kaut arī uz lietas izskatīšanas brīdi noteikumi Nr. 924 bija zaudējuši spēku, bet noteikumu Nr. 1604 normas vairs netika piemērotas minimālās pensijas apmēra aprēķināšanai, tiesvedība lietā turpināma, jo šīs normas nepieciešamas administratīvās lietas atrisināšanai, kuras kontekstā AT vērsusies ST.

Tāpat secināts, ka, lai arī jau iepriekš spriedumā lietā par noteikumiem, kas noteic valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, ir vērtējusi noteikumu Nr. 1605 2. punkta satversmību valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta kontekstā, prasījums, kas formulēts izskatāmajā lietā, nav izspriests.

Secinot, ka lietas pamatjautājums ir par to, vai ar apstrīdētajām normām noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs ir pietiekams, lai apmierinātu šīs pensijas saņēmēja pamatvajadzības un nodrošinātu, ka tas var dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, ST nolēma izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 109. pantam kopsakarā ar Satversmes 1. pantā ietvertajiem no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem, bet pēc tam pārbaudīt to atbilstību Satversmes 91. pantam.

ST norādīja, ka Satversmes 1. un 109. pantā ietverts valsts pienākums veikt pasākumus, lai persona varētu īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu un dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Ar sociālā nodrošinājuma jēdzienu saprotami dažādi sociālā nodrošinājuma pasākumi – gan sociālā apdrošināšana, gan valsts sociālie pabalsti, gan arī sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi.

Tiesības uz izmaksām no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem, atšķirībā no tiesībām saņemt sociālo palīdzību, ir cieši saistītas ar pienākumu izdarīt attiecīgas iemaksas speciālajā budžetā.

Tas nozīmē, ka saņemamais valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojums atbilst veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Tādējādi arī pensiju sistēmas ietvaros ikviena persona var saņemt tās veiktajām iemaksām atbilstošu vecuma pensiju.

ST spriedumā secināts, ka vispār vecuma pensija, kuras apmērs ir saistīts ar personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, atvieto personas iepriekšējos ienākumus.

Savukārt minimālās vecuma pensijas apmērs nav tieši saistīts ar personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām un ir noteikts vienāds visām personām.

ST norādīja, ka vismaz attiecībā uz personām, kuras daļu no sociālās apdrošināšanas stāža uzkrājušas pirms šobrīd pastāvošās sociālās apdrošināšanas sistēmas ieviešanas 1995. gadā un tādējādi no tām neatkarīgu apstākļu dēļ nav spējušas pilnvērtīgi tajā piedalīties, vecuma pensijas minimālajam apmēram ir divējāda daba.

No vienas puses, tas ir saistīts ar sociālās apdrošināšanas sistēmu, jo personai jābūt tajā noteiktu laiku iesaistītai, lai tā varētu saņemt vecuma pensiju šādā apmērā. No otras puses, piemaksa, kuru minimālās vecuma pensijas saņēmējam nodrošina valsts, lai šis apmērs tiktu sasniegts, nav saistīta ar personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām.

Tā vairāk līdzinās tādam sociālā nodrošinājuma pasākumam, kas nav saistīts ar sociālo apdrošināšanu un iemaksu veikšanu, bet ko valsts piešķir personai, lai sniegtu tai nepieciešamo sociālo palīdzību.

Lai izskatāmajā lietā izvērtētu, vai valsts ir izpildījusi tai Satversmes 1. un 109. pantā ietverto pienākumu nodrošināt, lai persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, Satversmes tiesa pārbaudīja: pirmkārt, vai likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju izmantot sociālās tiesības; otrkārt, vai šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā; treškārt, vai ir ievēroti vispārējie tiesību principi.

ST secināja, ka likumdevējs ir radījis regulējumu, kas ļauj ikvienai personai ar obligātajām un brīvprātīgajām iemaksām piedalīties sociālās apdrošināšanas sistēmā un, iestājoties noteiktiem apstākļiem, saņemt vecuma pensiju. Lai veicinātu ikvienas personas cilvēka cienīgu eksistenci, likumdevējs noteicis, ka arī personas, kas veikušas nelielas sociālās apdrošināšanas iemaksas, saņem minimālo vecuma pensiju.

Likumdevējs ir pilnvarojis MK noteikt minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi, apmēru, piešķiršanas un pārskatīšanas kārtību. Ņemot vērā vecuma pensijas būtisko lomu pensionāru labklājības nodrošināšanā, vecuma pensijas minimālā apmēra mērķa definēšana, kā arī šā apmēra noteikšanas metodes pamatprincipu izstrāde ir jāuzskata par tik būtiskiem jautājumiem, ka tie jāizlemj pašam likumdevējam.

Tomēr ST secināja, ka likumdevējs pats nav noregulējis būtiskākos ar vecuma pensijas minimālā apmēra noteikšanu saistītos jautājumus. Proti, nav noteikts nedz mērķis, kādēļ būtu nosakāma minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze, nedz arī mērķis, kas ar šo bāzi vai piešķirto pensijas apmēru būtu jāsasniedz.

ST arī secināja, ka vecuma pensijas minimālais apmērs, kas ietverts apstrīdētajās normās, nav noteikts, pamatojoties uz tādu metodi, kura izrietētu no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību.

Līdz 2020. gada sākumam vecuma pensijas minimālais apmērs bija saistīts ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, taču ST neradās skaidrība par to, uz kādas metodes pamata noteikts šis apmērs un kādēļ vecuma pensijas minimālais apmērs piesaistīts tieši tam.

Kopš 2020. gada 1. janvāra ir spēkā noteikumi Nr. 579, saskaņā ar kuriem vecuma pensijas minimālais apmērs vairs nav saistīts ar sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, kā arī aprēķina bāze palielināta par 15,97 eiro. Tomēr arī pēc šā regulējuma izstrādes materiāliem nav iespējams pārliecināties, kādēļ vecuma pensijas minimālais apmērs ir tāds, kāds tas noteikts vai kādēļ šā apmēra aprēķina bāze paaugstināta tieši par noteikto summu.

ST arī norādīja, ka uz vecuma pensijas minimālā apmēra aprēķināšanas metodes trūkumu likumdevējam un Ministru kabinetam jau vairākkārt daudzu gadu garumā bija norādījusi gan Labklājības ministrija, gan starptautiskās organizācijas.

Tāpat ST secināja, ka apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem nenodrošina to, ka ikviens minimālās pensijas saņēmējs var dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Tā kā vecuma pensijas saņēmēju tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir konkretizētas normatīvajā regulējumā, ar apstrīdētajām normām nosakot vecuma pensijas minimālo apmēru, tad šim apmēram kopsakarā ar citiem valsts īstenotajiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ir jābūt tādam, lai ikvienai personai būtu nodrošināta cilvēka cieņai atbilstoša dzīve.

Lai varētu atzīt, ka personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiek garantētas vismaz minimālajā līmenī, personai, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, jābūt spējīgai sev nodrošināt visu to, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai, kā arī spējīgai sev nodrošināt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu.

Tomēr ST secināja, ka personai, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, gan ir pieejami dažādi sociālās drošības sistēmas pasākumi, tostarp valsts un pašvaldības sociālās palīdzības pabalsti, kā arī sociālās palīdzības pasākumi, tomēr ne visi šie pasākumi ir pieejami ikkatrai personai, kura saņem vecuma pensiju minimālā apmērā.

Liela daļa no tiem paredzēti konkrētu vajadzību, nevis vispār pamatvajadzību apmierināšanai, turklāt pieejamo pasākumu apjoms un apmērs dažādās pašvaldībās ir atšķirīgs.

Tāpat valstī nav veikts sociālo pakalpojumu novērtējums, un tādējādi nav iespējams arī izdarīt secinājumus par to, vai šie pakalpojumi spēj nodrošināt to saņēmēju pamatvajadzību apmierināšanu, spriedumā atzina ST.

Iepriekšminēto iemeslu dēļ ST atzina apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmes 1. un 109. pantam.

ST nolēma, ka, lai aizsargātu personu pamattiesības, nepieciešams noteikt, ka apstrīdētās normas attiecībā uz personām, kuras savu tiesību aizsardzībai Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām administratīvais process tiesā vēl nav noslēdzies, zaudē spēku no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Noteikumu Nr. 579 2. un 3. punkts zaudē spēku no 2021. gada 1. jūnija, tādējādi dodot likumdevējam laiku izvērtēt spriedumā paustās atziņas un izvērtēt nepieciešamību pieņemt jaunu tiesisko regulējumu.

ST norādīja, ka noteikumi Nr. 924 ir zaudējuši spēku, un apstrīdētā noteikumu Nr. 1605 norma vairs nenoteic vecuma pensijas minimālo apmēru.

Tādēļ tai šajā spriedumā nav jālemj par šo normu spēka zaudēšanas brīdi, spriedumā noteica ST.

Jau vēstīts, ka AT pieteikumā ST norādīja, ka tās izskatīšanā atrodas administratīvā lietā, kurā pieteicējs iebilst pret viņam aprēķinātās vecuma pensijas apmēru norādot, ka vecuma pensijas apmērs bijis mazāks par valstī noteikto minimālo apmēru, tādēļ Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) pieteicējam piešķīra vecuma pensiju, to paaugstinot līdz minimālajam apmēram – 83,24 eiro, bet pēc 2019. gadā veiktās indeksācijas tas esot 110,60 eiro mēnesī, kas nesniedz atbilstošu sociālo nodrošinājumu.

Likumdevējs esot veicis pasākumus Satversmes 109. pantā ietverto tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošanai, taču pieteicējam piešķirtā vecuma pensija esot acīmredzami nepietiekama cilvēka cienīgas eksistences nodrošināšanai.

Gan MK noteikumu Nr. 924 un Nr. 1605 regulējums, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim, gan no 2020. gada 1. janvāra spēkā esošais MK noteikumu Nr. 579 regulējums, paredz vecuma pensijas minimālo apmēru, kas nesasniedz 40- 50% no patērētāju ienākumu mediānas. Tādējādi valsts neesot izpildījusi pienākumu nodrošināt pieteicējam tiesības uz vecuma pensiju vismaz minimālā apmērā.

Jansons ST tiesas sēdē šā gada novembra sākumā sacīja, ka minimālās vecuma pensijas palielinājums par nepilniem 16 eiro 14 gadu laikā nav pietiekams tiem mērķiem, ko valsts iepriekš definējusi. Turklāt apstrīdētās normas neatbilst tādiem principiem kā cilvēka cieņas ievērošana un cilvēka pamattiesību taisnīga nevis deklaratīva ievērošana.

Virknei personu ienākumi nelieli un nesniedzas līdz minimālajam sociālajam nodrošinājumam, tāpēc viens no būtiskiem lielumiem ir tieši minimālās vecuma pensijas apmērs.

Pēc viņa ST sēdē sacītā, šā gada sākumā 65 288 personas jeb 14,5% no visiem vecuma pensijas saņēmējiem saņēma valsts garantēto minimālo vecuma pensiju. Galvenie iemesli minimālās vecuma pensijas noteikšanai ir mazs apdrošināšanas stāžs, īpaši pēc 1996. gada, vai neliels uzkrātais pensijas kapitāls. Bez tam liels apdrošināšanas stāžs vēl negarantē, ka personai tiks piešķirta lielāka pensija.

Jansons akcentēja, ka Latvija sevi definējusi kā sociāli atbildīgu, demokrātisku un tiesisku valsti, kas balstās uz cilvēka cieņu, brīvību, aizsargā cilvēka pamattiesības, tāpēc tai būtu pienākums izveidot tādu sistēmu, kas aizsargā cilvēka cieņu un brīvību un aizsargā cilvēka pamattiesības.

Savā pieteikumā ST tiesībsargs norādījis, ka valdības noteikumu Nr. 579 2. un 3. punkts neatbilst Satversmes 1., 91. un 109. pantam.

Paredzot personai tiesības saņemt vecuma pensiju vismaz minimālā apmērā, valsts formāli esot izpildījusi pienākumu nodrošināt tiesības uz sociālo nodrošinājumu minimālajā līmenī. Tomēr pat ar vislielāko apdrošināšanas stāžu vecuma pensijas minimālais apmērs Latvijā nav uzskatāms par pietiekamu. Turklāt vecuma pensijas minimālā apmēra aprēķina bāzes lielums esot noteikts, ņemot vērā valsts finansiālās iespējas konkrētajā brīdī, nevis izmantojot noteiktu metodoloģiju un balstoties valsts ekonomiskajos rādītājos.

Tiesībsargs norādīja, ka vecuma pensijas minimālā apmēra saņēmēji nostādīti cilvēka cieņu pazemojošā situācijā. Tāpat MK noteikumu Nr. 579 2. punkts veidojot diskrimināciju, balstoties uz personas vecumu un sociālo stāvokli, jo liela vecuma pensijas saņēmēju daļa tiekot pakļauta sociālās atstumtības riskam un citām nelabvēlīgām sekām.

Savukārt noteikumu Nr. 579 3. punkts radot nepamatoti nevienlīdzīgu attieksmi starp vecuma pensijas minimālā apmēra saņēmējiem. Proti, personas, kas nostrādājušas ilgāku laika periodu atrodoties nelabvēlīgākā situācijā nekā personas ar īsāku darba stāžu, jo proporcionāli stāžam saņemot mazāku pensiju.

MK, kas izdevis apstrīdētās normas, ST pauda uzskatu, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 91. un 109. pantam. Noteikumos Nr. 924 noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs tābrīža situācijai gan neesot pietiekams, tāpēc bijis nepieciešams to pārskatīt, tādēļ no 2020. gada 1. janvāra vecuma pensijas minimālā apmēra bāze palielināta no 64,03 eiro līdz 80 eiro.

Valstij esot plaša rīcības brīvība taisnīga un ilgtspējīga sociālā nodrošinājuma sistēmas izveidē, ST bija norādījis MK. Turklāt Satversmes 109. pantā ietvertās tiesības uz sociālo nodrošinājumu neparedzot personām tiesības uz konkrētu pensijas apmēru un dodot valstij plašas iespējas šīs tiesības konkretizēt.

MK atzīmēja, ka piekrīt, ka tikai ar vecuma pensijas minimālo apmēru nav iespējams pilnībā nodrošināt personas pamatvajadzības, taču sociālā palīdzība tiekot nodrošināta arī ar citiem līdzekļiem, piemēram, ar valsts un pašvaldību sociālajiem pabalstiem un sniegtajiem sociālajiem pakalpojumiem.

Valdības ieskatā Eiropas Savienībā (ES) nabadzības riska slieksnis esot izteikts kā 60% no mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas, pārrēķinātas uz ekvivalento patērētāju skaitu mājsaimniecībā. Tomēr katra valsts esot tiesīga piemērot pašas izvēlētu ekvivalences skalu, kas vairāk atbilst konkrētās valsts sociālekonomiskajai situācijai.

Turpretī nabadzības riska slieksnis un citi Eiropas Savienības kopējie indikatori tiekot izmantoti galvenokārt statistiskiem nolūkiem. Pensiju sistēmas ilgtspējas un citu personu tiesību nodrošināšanai esot būtiski sabalansēt sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus, tādēļ valsts pensiju sistēma esot saistīta ar valsts ekonomisko situāciju.

Vecuma pensijas apmērs neesot diskriminējošs, jo vecuma pensiju piešķir un aprēķina katram individuāli, ņemot vērā pensijas sākuma kapitālu, pensijas kapitālu un pensionēšanās vecumu, atbildes rakstā ST bija norādījusi valdība.