Ārkārtējās situācijas laikā noteiktie interaktīvo azartspēļu ierobežojumi neatbilst Satversmei; klātienes – atbilst  (60)

Lieta tika ierosināta pēc piecu komersantu, kas nodarbojas ar azartspēļu organizēšanu, konstitucionālajām sūdzībām. Četri iesniedzēji iebilda pret Covid‑19 likuma 9. pantā ietverto pienākumu Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijai apturēt azartspēļu organizēšanas licences interaktīvajā vidē un (vai) izmantojot elektronisko sakaru pakalpojumu starpniecību, savukārt divas iesniedzējas papildu tam apstrīdēja arī klātienes azartspēļu ierobežojumus, kas noteikti gan Covid­‑19 likuma 8., gan 9. pantā.

Pieteikuma iesniedzējas norādīja, ka apstrīdētās normas ierobežo Satversmes 105. pantā noteiktās personas tiesības uz īpašumu, kas citstarp ietverot personas tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata. Šis pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pieņemtām tiesību normām un likumdevējs tās pieņemšanā neesot veicis pienācīgu izpēti.

Interaktīvo azartspēļu ierobežojums neesot samērīgs ar tā leģitīmo mērķi aizsargāt sabiedrību no Covid-19 izplatības, jo azartspēles interaktīvajā vidē tiekot organizētas bez jebkādas personu saskarsmes klātienē. Ierobežojums neesot samērīgs arī ar tā leģitīmo mērķi atturēt sabiedrību no nelietderīgiem tēriņiem, jo šis pamattiesību ierobežojums neesot piemērots minētā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Savukārt attiecībā uz klātienes azartspēļu ierobežojumiem iesniedzējas piekrita, ka, spēļu zāļu un citu pulcēšanās vietu slēgšana var būt piemērots veids, kā ierobežot Covid-19 izplatīšanos, tomēr ierobežojums neesot piemērots mērķim atturēt sabiedrību no nelietderīgas līdzekļu tērēšanas.

Pieteikumos atzīmēts, ka likumdevējs neesot apsvēris arī to, vai konkrētajā gadījumā nepastāv citi, alternatīvi līdzekļi, ar kuriem tā izvirzītos mērķus būtu iespējams sasniegt tādā pašā vai pat augstākā kvalitātē gan attiecībā uz interaktīvajām, gan klātienes azartspēlēm. Ierobežojumi arī neesot samērīgi, jo neesot konstatējams, ka no apstrīdēto normu piemērošanas rastos būtisks sabiedrības labklājības ieguvums, kamēr iesniedzējām esot noteikts smagākais iespējamais īpašuma tiesību ierobežojums.

Ar abām apstrīdētajām normām esot pārkāpts arī Satversmes 1. pantā ietvertais tiesiskās paļāvības princips un labas likumdošanas princips. Apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā noteiktajam vienlīdzības principam, citastarp tāpēc, ka VAS "Latvijas Loto" esot atļauts turpināt darbību arī ārkārtējās situācijas laikā.

Vienas iesniedzējas ieskatā apstrīdētā norma nepamatoti un nesamērīgi ierobežojot arī Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā ietverto personas brīvību veikt uzņēmējdarbību.

ST konstatēja, ka abas apstrīdētās normas nošķir galvenokārt tas, ka Covid-19 likuma 9. pants aptver gan fizisko azartspēļu organizēšanas vietu, gan interaktīvo azartspēļu ierobežojumus, bet 8. pants ir attiecināms tikai uz klātienes azartspēlēm. Ņemot vērā normu savstarpējo pārklāšanos un faktu, ka abas normas ierobežo klātienes azartspēļu norisi, ST atzina, ka apstrīdētās normas ir savstarpēji cieši saistītas un to satversmību jāizvērtē vienlaikus. Tajā pašā laikā apstrīdēto normu ietekme uz klātienes azartspēlēm un interaktīvajām azartspēlēm tika izvērtēta arī atsevišķi.

Satversmes tiesa konstatēja, ka izskatāmajā lietā nevienai no iesniedzējām nebija aizskartas Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā paredzētās tiesības. Tādējādi tiesvedība lietā daļā par Covid-19 likuma 9. panta iespējamo neatbilstību Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantam tika izbeigta.

ST atzina, ka iesniedzēju uz licences pamata iegūtās tiesības veikt noteikta veida komercdarbību, organizējot klātienes un/vai interaktīvās azartspēles, ietilpst Satversmes 105. panta tvērumā.

Ar apstrīdētajām normām tika aizliegts organizēt azartspēles un izlozes, izņemot interaktīvās azartspēles, skaitļu izlozes un momentloterijas, bet inspekcijai tika noteikts pienākums apturēt visas azartspēļu organizēšanas licences gan fiziskajā, gan elektroniskajā vidē, ko tā īstenoja atbilstoši normatīvajam regulējumam. Tādējādi ar apstrīdētajām normām tika ierobežotas personu tiesības veikt konkrēta veida komercdarbību, kuru tās līdz šim veikušas, paļaujoties uz izsniegtajām licencēm.

Spriedumā skaidrots, ka ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus. Izsludinot ārkārtējo situāciju, Ministru kabinetam ir tiesības citstarp pilnīgi vai daļēji apturēt starptautiskajos līgumos noteikto saistību izpildi.

ST secināja, ka šāds izpildvarai dotais pilnvarojums pieņemt ārkārtējās situācijas pārvaldei nepieciešamās tiesību normas ir pamatots galvenokārt uz tās iespējām rīkoties ātri un pieņemt administratīvus aktus ar prognozes raksturu, kā arī uz izpildvaras saikni ar jomas speciālistiem, kuri spēj novērtēt ar ārkārtējo situāciju saistītos riskus no attiecīgā zinātniskā – konkrētajā gadījumā epidemioloģiskā un infektoloģiskā – skatpunkta. Ministru kabinets kā skaitliski mazāks un idejiskajā ziņā vairāk vienots valsts varas institūts situācijā, kuras steidzamība neļauj gaidīt, kamēr Saeima attiecīgos lēmumus pieņems likumdošanas procesa ietvaros, tiek pilnvarots spert atsevišķus soļus, kas normālos apstākļos ir Saeimas kompetencē. Šāda kārtība atbilst varas dalīšanas principam.

Šāds pilnvarojums nemaina parlamenta kā demokrātiski tieši leģitimēta likumdevēja statusu. Izpildvarai deleģētās papildu pilnvaras tikai paplašina tās kompetenci un tiesības rīkoties, ja rodas šāda nepieciešamība, bet nesamazina parlamenta tiesības. Satversmes noteiktajos likumdošanas varas ietvaros Saeima var pieņemt likumu par jebkuru jautājumu. Ja parlaments secina, ka noteiktu jautājumu, kas saistīts ar ārkārtējo situāciju, tas pietiekami ātri un efektīvi ir spējīgs risināt pats, tam arī ārkārtējās situācijas laikā ir tiesības pašam pieņemt nepieciešamo regulējumu. Tāpat parlamentam arī ārkārtējās situācijas laikā ir neatņemamas tiesības pieņemt ar ārkārtējo situāciju tieši nesaistītas normas, kā arī normas, kas ir saistītas ar ārkārtējās situācijas seku novēršanu.

ST arī atzina, ka ārkārtējās situācijas laikā personas tiesību ierobežošanas nolūkā valstij nav obligāti nepieciešams izmantot tiesības atkāpties no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā paredzēto tiesību ievērošanas. Valstij jāizvērtē, vai konkrētās tiesības ir ierobežojamas, un tad – vai tā spētu sasniegt izvirzīto mērķi ar tiesību ierobežojumu vai arī nepieciešami spēcīgāki līdzekļi. Ja nav notikusi atkāpšanās, tad konvencijas 15. pants vispār nav piemērojams.

Tiesības uz īpašumu netika iekļautas deklarācijā par atkāpšanos no atsevišķu konvencijā garantēto tiesību un brīvību aspektu nodrošināšanas uz laiku, kamēr Latvijā bija izsludināta ārkārtējā situācija, jo valsts izšķīrās par to, ka attiecībā uz šīm tiesībām veiktie pasākumi būs pilnā mērā atbilstoši individuālā izvērtējuma jeb pamattiesību ierobežošanas testa principiem. Līdz apstrīdētās normas bija izvērtējamas kā tāds pamattiesību ierobežojums, kas noteikts parastā situācijā.

ST norādīja, ka apstrīdētās normas tika pieņemtas valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā un, kā citstarp izriet no paša tās ietverošā likuma nosaukuma, ir saistītas ar ārkārtējās situācijas izraisītāju, proti, Covid‑19 pandēmiju. Ja pastāv būtisks un nopietns risks, kuram pakļauta personu veselība un labklājība, tad valstij ir pienākums veikt saprātīgus un piemērotus pasākumus, lai aizsargātu personu pamattiesības jau tad, kad negatīvās sekas vēl nav radušās. Savukārt situācijā, kura ir unikāla un neskaidra, likumdevējam ir tiesības pieņemt lēmumus, kas, pirmkārt, ir balstīti uz saprātīgu pieņēmumu, un, otrkārt, ir vērsti uz pamattiesību aizsardzību. Tādēļ gadījumos, kad likumdevējs uzskata, ka konkrētu mērķu sasniegšanai ir nepieciešama maksimāli ātra rīcība, citādi tiktu nodarīts kaitējums sabiedrības interesēm, tam nav nepieciešams veikt tādus pētījumus par attiecīgā kaitējuma draudiem vai rīkot tādas debates par kaitējuma novēršanu, kas būtiski aizkavētu lēmuma pieņemšanu un tā efektivitāti. Tas, vai konkrētā rīcība patiešām bija nepieciešama, ir izvērtējams, noskaidrojot, vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai tas ir samērīgs.

Tātad padziļinātu pētījumu vai diskusiju, kas būtu būtiski aizkavējuši lēmuma pieņemšanu un tā efektivitāti, trūkums apstrīdēto normu pieņemšanas laikā nevarēja būt par pamatu šo normu atzīšanai par prettiesiskām.

Tiesa spriedumā norādījusi, ka demokrātiskas tiesiskas valsts funkcionēšanas priekšnoteikums ir katras atsevišķas personas spēja pašierobežot savu egoistisko brīvību un rīkoties atbildīgi. Ar pandēmijas izplatību saistītas ārkārtējās situācijas apstākļos būtu gaidāms, ka cilvēki izvērtēs nepieciešamību apmeklēt konkrētas izklaides vietas un socializēties. Tomēr gadījumos, kad cilvēkam ir nosliece uz azartspēļu atkarību vai cilvēks jau ir no tām atkarīgs, viņš vairs nespēj objektīvi novērtēt savu vēlmi apmeklēt spēļu zāli un no šīs vēlmes izrietošās sekas, proti, pastāv risks, ka viņš pats nevar pieņemt tādu atbildīgu lēmumu, kas citastarp atbilstu sabiedrības veselības interesēm.

ST atzina, ka apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums liedza personām pieeju azartspēļu zālēm. Neļaujot personām ilgstoši uzturēties iekštelpās kopā ar citiem cilvēkiem, tās tika pasargātas no riska inficēties ar Covid-19 izraisošo vīrusu. Tādējādi tika sargāta gan pašu azartspēļu zāļu apmeklētāju veselība, gan arī viņu kontaktpersonu un attiecīgi visas sabiedrības veselība. Turklāt, šādā veidā atturot personas no azartspēlēm, tās tika atturētas arī no savu finanšu līdzekļu ieguldīšanas attiecīgajās izklaidēs.

Līdz ar to šis ierobežojums bija piemērots leģitīmo mērķu – citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība – sasniegšanai.

Ar interaktīvo azartspēļu organizēšanas ierobežošanu personām tika liegta pieeja interaktīvajām azartspēlēm, tādējādi pēc būtības izslēdzot iespēju, ka tās tērēs savus finanšu līdzekļus konkrētā veida interaktīvajai izklaidei. Līdz ar to arī šis ierobežojums bija piemērots indivīdu finansiālā stāvokļa aizsardzībai un tādējādi arī sabiedrības labklājības veicināšanai. Tāpat, ar apstrīdēto normu personām liedzot iespēju pavadīt laiku interaktīvo azartspēļu mājaslapās, tika ierobežota azartspēļu atkarības pastiprināšanās tendence un arī samazināts kairinājums, kas rastos spēļu potenciālās pieejamības dēļ. Līdz ar to tika aizsargāta arī cilvēku, it sevišķi to, kuriem jau iepriekš bijusi pastiprināta nosliece uz azartspēļu patēriņu, garīgā veselība.

ST norādīja, ka, ņemot vērā apstrīdēto normu pieņemšanas laikā konstatētos koronavīrusa SARS-CoV-2 un tā izraisītās slimības Covid‑19 izplatības apmērus gan pasaulē, gan arī tieši Eiropā, kā arī vīrusa izplatīšanās veidu, proti, to, ka tas izplatās ar nelieliem elpceļu pilieniem, kas rodas, cilvēkam runājot, klepojot vai šķaudot, nevar būt šaubu par to, ka tādu pulcēšanās vietu slēgšana, kurās personām ir viegli nonākt tuvā saskarsmē ar citām personām, bija viens no nepieciešamajiem drošības pasākumiem, kas veicami gan šādu vietu apmeklētāju, gan arī visas sabiedrības veselības aizsardzības ietvaros. Proti, tādējādi tika novērsta iespēja, ka cilvēki cits citu inficēs, uzturoties vienās telpās, savstarpēji saskaroties un lietojot vienus un tos pašus priekšmetus. Tāpat tika novērsta infekcijas ķēžu rašanās, kas bija iespējama, cilvēkiem atrodoties ceļā uz un no izklaides vietām, piemēram, pārvietojoties sabiedriskajā transportā.

Tiesa secināja, ka nepastāv tādi alternatīvi līdzekļi, kas personas pamattiesības ierobežotu mazāk un ļautu sasniegt šā ierobežojuma leģitīmo mērķi – sabiedrības veselības aizsardzība – vismaz tādā pašā kvalitātē. Pēc būtības Saeima bija pievienojusies Ministru kabineta jau iepriekš veiktajam izvērtējumam par alternatīvu trūkumu attiecībā uz citu izklaides veidu ierobežojumiem.

ST atzina, ka otrs ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sasniegts ar pirmo saistītā veidā. Proti, nebūtu jēgas izvērtēt, vai sabiedrības labklājību (personas finansiālo situāciju) iespējams aizsargāt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, ja tie nenodrošinātu pienācīgu sabiedrības veselības aizsardzību, kas ar pandēmiju saistītās ārkārtējās situācijas laikā bija atzīstama par primāro leģitīmo mērķi.

Attiecībā uz interaktīvo azartspēļu ierobežošanu ST piekrita tam, ka ir būtiski ņemt vērā brīdi, kādā apstrīdētās normas tika pieņemtas. Ārkārtējās situācijas ietekmē tika pilnībā mainīta cilvēku ikdienas rutīna, potenciāli radot tajos neziņu par to, kā plānot savu laiku un ko ikdienā darīt. Šā iemesla, kā arī pandēmijas radītā stresa un citu ar pandēmiju saistīto faktoru dēļ bija pamats uzskatīt, ka šajā laikā cilvēki meklēs iespēju atslābināties, citastarp, spēlējot azartspēles. Tāpat bija iespējams, ka cilvēki šajā laikā vēlētos gūt papildu ienākumus, apsverot interaktīvajās azartspēlēs gūstamos laimestus.

Tomēr pat tad, ja likumdevēja vēlme noteikt uz piesardzības principu balstītus ierobežojumus, lai novērstu potenciālo kaitējumu sabiedrībai vai tās daļai, ir pietiekami pamatota, attiecīgajiem lēmumiem jāatbilst Satversmei, proti, izraudzītajiem līdzekļiem jābūt nepieciešamiem leģitīmā mērķa sasniegšanai, turklāt jābūt pārliecībai par to, ka nepastāv mazāk ierobežojoši, alternatīvi līdzekļi, ar kuriem šo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Likumdevējam vienmēr ir jāievēro vispārējie tiesību principi, kuru mērķis ir mazināt pamattiesībām, demokrātijai un tiesiskumam nodarītu kaitējumu.

Saeimas norādītie leģitīmie mērķi – cilvēku pasargāšana no nelietderīgiem tēriņiem un finansiālā stāvokļa pasliktināšanās, kā arī cilvēku veselības aizsardzība – interaktīvo azartspēļu kontekstā prasīja novērst azartspēļu īpaši smagu ietekmi, proti, šo spēļu patērēšanu potenciāli nekontrolējamos apmēros. Taču ar Covid‑19 likuma 9. pantu tika liegta jebkuras personas pieeja jebkura veida interaktīvajām azartspēlēm neatkarīgi no tās psiholoģiskā vai finansiālā stāvokļa.

Nav pamata vispārīgi pieņemt, ka jau minimālu summu ieguldīšana konkrēta veida izklaidē novestu pie personu finansiālā stāvokļa pasliktināšanās vai radītu kaitējumu sabiedrības labklājībai. Pie šāda secinājuma varētu nonākt tikai tad, kad jau būtu konstatējams kontroles trūkums un iztērēto līdzekļu neproporcionalitāte ar personas ienākumiem. Tas pats attiecas uz personu veselību, proti, nav pamata uzskatīt, ka, piemēram, vienreizēja vai īslaicīga iesaistīšanās azartspēlē varētu tik ļoti negatīvi ietekmēt personas veselību, ka valstij būtu nepieciešams iejaukties.

Pat ārkārtējās situācijas laikā likumdevējs nedrīkst pieņemt tādas normas, kas ir nepamatoti plašas un ierobežo arī to personu tiesības, uz kurām nemaz neattiecas ierobežojuma leģitīmais mērķis. Proti, pieņemot normu, kas vērsta uz to personu aizsardzību, kurām ir problēmas ar azartspēlēm, un šo personu ģimeņu aizsardzību, likumdevējam nebija pamata ierobežot arī visu citu cilvēku iespējas izvēlēties, kur tie vēlas ieguldīt savus finanšu līdzekļus un kā pavadīt savu brīvo laiku, jo visiem iedzīvotājiem šāda aizsardzība nebija nepieciešama.

ST konstatēja, ka, lai sasniegtu Saeimas norādītos leģitīmos mērķus, nebija nepieciešams noteikt azartspēļu atkarības riska grupā neietilpstošu personu tiesību ierobežojumus visaptveroša aizlieguma formā. Par leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekļu alternatīvām varētu tikt uzskatīti konkrēti interaktīvo azartspēļu norises ierobežojumi un tāds to kopums, kas būtu tieši vērsts uz azartspēļu mājaslapās pavadāmā laika un tērējamo līdzekļu ierobežošanu, t. i., būtu precīzāk fokusēts uz leģitīmajiem mērķiem. Turklāt šādā veidā joprojām tiktu saglabāta interaktīvo azartspēļu pieejamība personām, kuras vēlētos tās izmantot tikai kā relaksējošu laika kavēkli, kamēr noteiktie laika un finanšu ierobežojumi pasargātu personas no aizraušanās ar tām.

Savukārt attiecībā uz personām, kuras jau ir atkarīgas no azartspēlēm, būtisks ir jautājums par to, vai likumdevējs ir izvērtējis iepriekš pastāvējušos ierobežojumus un iespējas, piemēram, atgādinājumus par iespēju ierakstīties pašatteikušos personu reģistrā un šā reģistra darbību pašu par sevi, lai varētu pamatot, ka šādi līdzekļi ārkārtējās situācijas laikā varētu nebūt pietiekami personu tiesību aizsardzības nodrošināšanai. Tāpat nebija pierādīts, ka tieši legālo interaktīvo azartspēļu organizēšanas liegums būtu efektīvākais veids, kā aizsargāt no azartspēlēm jau atkarīgās personas, un ka tās nepāries uz nelegālajām azartspēļu vietnēm, kur tieši šādas personas ir īpaši apdraudētas. Netika apsvērta arī iespēja īstenot fokusētus ierobežojumus, piemēram, sadarbībā ar inspekciju un interaktīvo azartspēļu organizatoriem liegt iespēju iesaistīties azartspēlēs tieši tām personām, kuras jau pandēmijas sākumposmā izrādījušas tendenci uz atkarību.

ST konstatēja, ka Covid‑19 likuma 9. panta pieņemšanas laikā Saeima vispār nebija vērtējusi šajā pantā ietvertā ierobežojuma alternatīvas. Ja attiecībā uz klātienes azartspēļu ierobežojumiem padziļinātas izpētes trūkums bija attaisnojams, jo lēmuma pieņemšanas ātrums tieši ietekmēja potenciālo koronavīrusa SARS-CoV-2 izplatības ķēžu veidošanos un no tā bija tieši atkarīga cilvēku veselība un dzīvība, kā arī veselības aprūpes sistēmas stabilitāte, tad attiecībā uz pandēmijas psihoemocionālo seku novēršanu nebija saskatāms tik augsta līmeņa steidzamības pamats, it sevišķi tāpēc, ka tās bija gaidāmas ar novirzi laikā pēc ārkārtējās situācijas izsludināšanas.

Līdz ar to ST atzina, ka Covid‑19 likuma 9. pants, ciktāl tas nosaka inspekcijas pienākumu apturēt azartspēļu organizēšanas licences interaktīvajā vidē un (vai) izmantojot elektronisko sakaru pakalpojumu starpniecību, neatbilst Satversmes 1. pantam kopsakarā ar 105. panta pirmo un trešo teikumu.

ST konstatēja, ka apstrīdētajās normās noteiktais klātienes azartspēļu ierobežojums skāra atsevišķus komersantus, bet labumu no šā ierobežojuma guva visa sabiedrība, turklāt daudzējādos aspektos, jo attiecīgais regulējums pasargāja gan tieši pašus cilvēkus no saslimšanas, gan arī veselības aprūpes sistēmu no pārslodzes. Papildu labumu sabiedrībai deva arī azartspēļu zāļu apmeklētāju pasargāšana no pārmērīgiem finansiāliem izdevumiem. Līdz ar to sabiedrības ieguvums no apstrīdētajās normās ietvertā klātienes azartspēļu ierobežojuma apstākļos, kad pastāvēja nepieciešamība samazināt iedzīvotāju savstarpējo saskarsmi, lai tādējādi aizsargātu sabiedrības veselību, bija lielāks nekā azartspēļu organizatoriem radītās nelabvēlīgās sekas.

Pieteikumu iesniedzējām uz tām izdoto licenču pamata varēja rasties tiesiskā paļāvība, ka tās varēs turpināt savu komercdarbību atbilstoši licencēs un azartspēļu nozari regulējošajās tiesību normās ietvertajiem nosacījumiem. Tomēr jāņem vērā, ka apstrīdētās normas tika pieņemtas ārkārtējās situācijas laikā un bija tieši saistītas ar nepieciešamību ierobežot vīrusa izplatību. Normatīvā regulējuma maiņa bija nepieciešama visas sabiedrības interesēs.

Katra diena, kad personas būtu varējušas aktīvi kontaktēties izklaides vietās, tostarp, azartspēļu zālēs, potenciāli palielinātu saslimšanas gadījumu skaitu. Pārejas noteikumu iekļaušana likumā jeb ierobežojumu spēkā stāšanās brīža atlikšana uz vēlāku laiku izslēgtu iespēju rīkoties pietiekami operatīvi un efektīvi, jo pārejas periodā joprojām pastāvētu potenciālais sabiedrības veselības un cilvēku tiesību apdraudējums.

Lai gan netika tieši noteikta kompensācija par azartspēļu zāļu ierobežošanu, Ministru kabinets bija paredzējis mehānismus, ar kuriem tika mazinātas ārkārtējā situācijā noteikto ierobežojumu sekas. Turklāt klātienes azartspēļu darbības ierobežojums bija spēkā mazāk nekā trīs mēnešus. Ņemot vērā to, ka Covid‑19 izraisošā vīrusa izplatība un tās ierobežošanas efektivitāte nebija no likumdevēja atkarīgs vai jebkādā veidā paredzams faktors, bija pieļaujams tas, ka apstrīdētajās normās netika noteikts precīzs ierobežojumu spēkā esības beigu termiņš. Turklāt pēc ārkārtējās situācijas beigām pieteikumu iesniedzējas pilnībā varēja atsākt savu komercdarbību.

Līdz ar to ST atzina, ka klātienes azartspēļu ierobežojums bija atbilstošs samērīguma principam un Covid‑19 likuma 8. pants un 9. pants, ciktāl tas nosaka klātienes azartspēļu zāļu darbības ierobežojumu, bija atbilstošs Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

Konstatējot apstrīdētās normas neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu. Tā kā Covid‑19 likuma 9. pants, ciktāl tas nosaka interaktīvo azartspēļu ierobežojumus, tika atzīts par neatbilstošu Satversmes 1. pantam kopsakarā ar 105. panta pirmo un trešo teikumu, nebija nepieciešams vērtēt šīs normas atbilstību Satversmes 91. pantam. Tomēr tika izvērtēta klātienes azartspēļu ierobežošanas, proti, Covid‑19 likuma 8. panta un 9. panta, ciktāl tas nosaka klātienes azartspēļu organizēšanas ierobežojumus, atbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

ST secināja, ka klātienes azartspēles (spēļu automāti, bingo zāles, totalizatori), no vienas puses, un izlozes un momentloterijas, no otras puses, nav savstarpēji salīdzināmas, jo starp šiem spēļu veidiem pastāv vairākas būtiskas atšķirības. Attiecīgi arī to organizatori neatrodas pēc noteiktiem kritērijiem savstarpēji salīdzināmos apstākļos un nav atzīstami par salīdzināmām grupām Satversmes 91. panta izpratnē.

Tāpat par salīdzināmām grupām Satversmes 91. panta izpratnē nav atzīstamas otras pieteikumu iesniedzēju norādītās grupas – azartspēļu organizatori, kas nodrošina spēļu zāļu darbību, un citi komersanti. Līdz ar to klātienes azartspēļu ierobežojumi atbilst Satversmes 91. pantam pirmajam teikumam.

Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma (akts) zaudē spēku, ST jāņem vērā, ka tās uzdevums ir pēc iespējas novērst pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu. Lai pēc iespējas novērstu nelabvēlīgās sekas, ko interaktīvo azartspēļu organizatoriem radījusi apstrīdētās normas piemērošana, attiecībā uz tiem bija nepieciešams atzīt Covid‑19 likuma 9. pantu, ciktāl tas nosaka inspekcijas pienākumu apturēt azartspēļu organizēšanas licences interaktīvajā vidē un (vai) izmantojot elektronisko sakaru pakalpojumu starpniecību, par spēkā neesošu no komersantu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža, proti, Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas 2020. gada 6. aprīļa lēmuma Nr. 2020/0161 "Par azartspēļu organizēšanas licenču apturēšanu" pieņemšanas.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā. Spriedums tiks publicēts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Satversmes tiesas likuma 33. panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā.