ECT Latvijai liek maksāt 3000 eiro par advokāta Močuļska tiesību pārkāpšanu  (42)

Močuļskis bija lūdzis ECT piespriest viņam kompensāciju 5 000 eiro par morālo kaitējumu. ECT viņa prasību apmierināja daļēji, kompensācijā par morālo kaitējumu piespriežot 3 000 eiro.

Notikumu aizsākums meklējams 2011. gada 15. novembrī, kad Valsts policijas Galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes Organizēto noziegumu apkarošanas pārvalde (ONAP) uzsāka kriminālprocesu par personu nosūtīšanu uz ārzemēm seksuālai izmantošanai, kas veikta organizētā grupā. Izmeklēšanas gaitā tika iegūta informācija par e-pasta kontu, kas tika izmantots noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un Valsts policija uzdeva interneta resursa sniedzējam nodrošināt e-pasta konta satura saglabāšanu.

2012. gada 30. janvārī uz aizdomu pamata par minētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu policija aizturēja kādu sievieti, kuras aizstāvību uzņēmās Močuļskis. 2012. gada 31. janvārī pulksten divos naktī Močuļskis tikās ar savu aizstāvamo Valsts policijas Īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Nedaudz vēlāk tika konstatēta piekļuve sievietes izmantotajam e-pasta kontam, izdzēšot tā saturu. Saskaņā ar elektronisko sakaru komersanta sniegto informāciju, IP adrese, no kuras tika piekļūts sievietes e-pasta kontam, bija reģistrēta Močuļska dzīvesvietā.

2012. gada 12. martā pēc Valsts policijas Galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes Organizēto noziegumu apkarošanas pārvaldes ierosinājuma Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas tiesnesis atļāva veikt kratīšanu Močuļska dzīvesvietā, lai atrastu un izņemtu datorus, no kuriem tika veikta pieslēgšanās e-pasta kontam, un kas varētu kalpot par pierādījumu kriminālprocesā.

2012. gada 13. martā Valsts policijas darbinieki veica kratīšanu Močuļska dzīvesvietā, izņemot viņam piederošo planšetdatoru, kā arī klēpjdatoru, kas piederēja viņa meitai. Pārbaudot izņemtos datorus informācijas tehnoloģiju ekspertīzē, tika konstatēts, ka no iesniedzēja planšetdatora ir tikusi veikta pieslēgšanās e-pasta kontam, rediģējot tā saturu, kā arī izdzēšot pašu e-pasta kontu.

Par 2012. gada 12. marta tiesneša lēmumu, kā arī kratīšanas norisi, Močuļskis iesniedza sūdzības Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas priekšsēdētājam un kriminālprocesu uzraugošajam prokuroram. Sūdzības tika noraidītas kā nepamatotas.

2012. gada 24. maijā iesniedzējs tika atzīts par aizdomās turēto par nozieguma izdarīšanas līdzekļa neapsolītu slēpšanu, ja slēpjamais noziegums ir sevišķi smags, un viņam tika piemērots drošības līdzeklis – aizliegums pildīt zvērināta advokāta pienākumus.

2012. gada 15. jūnijā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa atzina par prettiesisku Močuļskim noteikto aizliegumu pildīt zvērināta advokāta pienākumus, savulaik vēstīja aģentūra LETA. Viņš aģentūrai LETA bija norādījis, ka ir vērsies ar iesniegumu Ģenerālprokuratūrā, lūdzot sākt kriminālprocesu pret policijas amatpersonu par apzināti nelikumīga lēmuma taisīšanu, jo neesot normāli, ka "amatpersonas var pieņemt jebkurus nepamatotus lēmumus pilnīgi bez jebkādas atbildības par savas darbības sekām." Advokāts tolaik zināja teikt, ka minētais iesniegums esot pārsūtīts Valsts policijas Iekšējās drošības birojam. Tāpat viņš pauda apņēmību sūdzēties ECT.

Savā 2012. gada 2. novembra iesniegumā ECT Močuļskis, atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantu, sūdzējās, ka Valsts policijas darbinieki, veicot kratīšanu viņa dzīvesvietā, bija izņēmuši iesniedzējam piederošo datoru, kurā bija informācija par viņa klientiem, kuriem viņš kā zvērināts advokāts, bija sniedzis juridisko palīdzību.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību pēc būtības, ECT vispirms atzīmēja, ka elektronisko datu, kas satur informāciju par advokāta un klienta attiecībām, iegūšana ir iejaukšanās tiesībās uz korespondences neaizskaramību, turklāt korespondence starp advokātu un viņa klientiem ir uzskatāma par priviliģētu un bauda paaugstinātu aizsardzību no iejaukšanās. Turklāt ņemot vērā, ka izņemtajā datorā atradās arī cita informācija par iesniedzēja lietvedībā esošajām lietām un tiešsaistes vietņu apmeklējumiem, iejaukšanās bija notikusi arī iesniedzēja tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību.

Tālāk ECT, atsaucoties uz tās judikatūrā nostiprināto metodoloģiju, vērtēja, vai iejaukšanās iesniedzēja tiesībās uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību bija noteikta ar likumu, vai tai bija leģitīms mērķis un vai tā bija samērīga. Tiesa piekrita valdības viedoklim, ka kratīšana tika veikta kriminālprocesa ietvaros un pamatojoties uz izmeklēšanas tiesneša lēmumu, kuru apelācijas kārtībā bija izvērtējis arī tiesas priekšsēdētājs. Tiesa arī piekrita, ka kratīšanas mērķis bija noziedzīgu nodarījumu apkarošana un citu personu likumīgo tiesību un interešu aizsardzība.

ECT vērtēja, vai Valsts policijas amatpersonas, veicot kratīšanu, bija ievērojušas samērīguma principu. Tiesa norādīja, ka konvencijas 8.pants neaizliedz valsts iestādēm veikt kratīšanas juridisko pakalpojumu sniedzēju birojos, vai juristu un advokātu dzīvesvietās, taču šādos gadījumos ir būtiski nodrošināt efektīvus procesuālās aizsardzības mehānismus.

Tiesa atzīmēja, ka šādos gadījumos nozīme ir vairākiem elementiem – vai kratīšanu ir atļāvis tiesnesis, vai tiesneša lēmumā ir identificētas pamatotas aizdomas konkrēti pret juridiskās palīdzības sniedzēju, vai tiesneša lēmuma tvērums ir pietiekami precīzi definēts, un vai pašas kratīšanas laikā ir iespējams nodrošināt tādas procesuālās aizsardzības garantijas, kas ļautu saglabāt klienta-advokāta profesionālās darbības noslēpumu un novērst iespējamo patvaļu.

Analizējot šos elementus konkrētajā lietā, ECT secināja, ka kratīšanu bija sankcionējis izmeklēšanas tiesnesis, kas savā lēmumā bija ļoti rūpīgi izsvēris pamatoto aizdomu esamību pret iesniedzēju, kā arī uzskaitījis krimināllietā esošos materiālus, kas norādīja uz iesniedzēju kā iespējamo noziedzīgā nodarījuma izdarītāju.

Tiesa arī piekrita, ka kratīšanas lēmuma tvērums bija ļoti precīzs un skaidrs, un tas bija izsniegts nolūkā atrast un izņemt datorus, ar kuriem varēja būt notikusi piekļuve e-pasta kontam, turklāt izmeklēšanas iestāžu rīcībā nebija nekādu citu līdzekļu minēto pierādījumu iegūšanai. Turklāt tiklīdz tika noskaidrots, ka viens no izņemtajiem datoriem, kas piederēja iesniedzēja meitai, netika izmantots noziedzīgajā nodarījumā, tas nekavējoties tika atgriezts.

ECT vērtēja, vai Močuļska dzīvesvietas kratīšanas laikā bija iespējams nodrošināt tādas procesuālās aizsardzības garantijas, kas ievērotu klienta-advokāta profesionālās darbības noslēpumus un novērstu iespējamo patvaļu.

Tiesa secināja, ka iesniedzēja gadījumā šādas garantijas netika nodrošinātas. Tiesa atzīmēja, ka kopā ar Močuļskim piederošo planšetdatoru tika izņemta visa uz tā esošā informācija, ne tikai dati par piekļuvi tiešsaistes vietām. Tiesa norādīja, ka citu valstu praksē, šādos gadījumos piedalās neatkarīgie novērotāji, kas var, neatkarīgi no izmeklētājiem, identificēt materiālus, uz kuriem ir attiecināms advokāta-klienta profesionālais noslēpums un kuriem nav pierādījuma raksturs izmeklējamajā kriminālprocesā.

Tāpat ECT atzīmēja arī iespēju izdarīt elektronisko ierīču disku kopijas, kuras tiek aizzīmogotas personas klātbūtnē un pēc tam tiek nodotas izmeklēšanas tiesnesim, kurš veic satura filtrēšanu un kontroli, tādā veidā novēršot priviliģētās un ar konkrēto kriminālprocesu nesaistītās informācijas noplūdi.

ECT arī norādīja, ka, lai gan iesniedzējs bija vērsties pie uzraugošā prokurora ar lūgumu atgriezt viņam piederošo planšetdatoru, šis lūgums tika noraidīts. Lai gan ECT piekrita, ka datoru izņemšana var būt nepieciešama, lai nodrošinātu lietisko pierādījumu saglabāšanu kriminālprocesā, taču iesniedzēja gadījumā nebija izvērtēts vai objektīvi bija nepieciešams liegt Močuļskim pieeju visai pārējai viņa planšetdatorā esošajai informācijai līdz kriminālprocesa beigām.

Ņemot vērā šos apstākļus, ECT secināja, ka iesniedzēja gadījumā viņam nebija pieejami procesuālās aizsardzības mehānismi, kas nodrošinātu advokāta-klienta korespondences un citas priviliģētās informācijas aizsardzību, kā arī iesniedzējam uz nenoteiktu laiku tika liegta pieeja visai uz viņa planšetdatora esošajai privātajai informācijai.

Tādēļ iejaukšanās Močuļska tiesībās uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību nebija samērīga, un ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums, secināja ECT.