Liek vēlreiz vērtēt VSAA atteikumu piešķirt pabalstu jaunietim no Gambijas  (24)

Pieteicējs ir Gambijas valsts pilsonis, un viņam Latvijā dota iespēja uzturēties līdz 2022. gada 31. maijam mācību dēļ. Pēc pilngadības sasniegšanas pieteicējam izsniegta termiņuzturēšanās atļauja.

VSAA atteica pieteicējam piešķirt ģimenes valsts pabalstu. Lēmums pamatots ar to, ka pieteicējam Latvijā ir termiņuzturēšanās atļauja, un Valsts sociālo pabalstu likuma 4. panta pirmā daļa paredz tiesības uz valsts sociālajiem pabalstiem tikai tādām personām, kuras Latvijas teritorijā dzīvo pastāvīgi.

Pieteicējs vērsās tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu un norādīja, ka noteiktais ierobežojums ir nesamērīgs un diskriminējošs ne tikai attiecībā uz pieteicēju, bet arī uz Latvijas pilsoni, kurš tika iecelts par nepilngadīgā bērna, kas bija palicis bez vecāku gādības, aizbildni. Pieteicējam ir izveidojusies cieša un noturīga saikne ar aizbildni, un pieteicējs joprojām dzīvo šajā ģimenē. Tādējādi ģimenei faktiski tiek liegta iespēja saņemt ģimenes pabalstu.

Senāts izskatāmo gadījumu atzina par netipisku, norādot, ka tas prasa atšķirīgu, likumdevēja neparedzētu risinājumu.

Senāts spriedumā norāda – ja sekotu likuma plānam, tad izskatāmajā lietā būtu jāpieņem netaisnīgs lēmums. Tas nozīmētu, ka, noraidot pieteicēja tiesības saņemt ģimenes valsts pabalstu, pretēji sociāli atbildīgas valsts principam netiktu nodrošināts sociālais taisnīgums.

Kā informēja Augstākajā tiesā, izskatāmajā lietā faktiskie apstākļi neatbilst tiem apstākļiem, kuriem izpildoties, ir tiesības uz pabalstu. Pieteicējs ir citas valsts pilsonis, 18 gadu sasniegšanas brīdī bijis aizbildnībā, viņam Latvijā izsniegta termiņuzturēšanās atļauja. Ģimenes valsts pabalstu ģimene līdz pieteicēja pilngadībai nav saņēmusi, bet bērna tiesību aizsardzības apsvērumu dēļ Ministru kabinets ģimeni ir atbalstījis, piešķirot vienreizēju pabalstu.

Senāts norāda, ka valsts līdz šim ir atbalstījusi pieteicēja uzturēšanos Latvijā, ņemot vērā viņa kā bērna tiesības. Rīkojoties pieteicēja kā bērna interesēs, valsts ir materiāli atbalstījusi Latvijas ģimeni, kura pieteicēju tiesiski bija paņēmusi savā aizbildnībā un kurā viņš turpinājis dzīvot arī pēc pilngadības sasniegšanas. Pieteicējam tiesiskā veidā turpinot Latvijā iegūt izglītību, ir tikai taisnīgi, ka valsts, lemjot par ģimenes valsts pabalstu, attiecībā uz pieteicēju rīkojas atbilstoši tam, kā tas notiek attiecībā uz citiem Latvijā aizbildnībā bijušajiem bērniem, kuri pēc pilngadības sasniegšanas turpina mācības.

Senāts uzskata, ka tiesiskais regulējums Valsts sociālo pabalstu likuma 4. pantā attiecībā uz termiņuzturēšanās atļauju ieguvušām personām ir izstrādāts citādiem pēc jēgas gadījumiem, ne tādiem kā konkrētajā lietā. Proti, pieteicējs nav persona, kura ir vispārīgā kārtībā ieceļojusi Latvijā un uzturas šeit kādu laiku, likumā paredzētajā kārtībā iegūstot attiecīgās uzturēšanās atļaujas. Jau no paša sākuma pieteicēja ieceļošana un palikšana Latvijā ir atšķirīga, un Senāts ir pārliecināts, ka tas prasa atšķirīgu, likumdevēja neparedzētu risinājumu.