Bērns divu sieviešu ģimenē – 'tēva atvaļinājuma' lietā diviem ST tiesnešiem atsevišķās domas  (189)

Likums nosaka, ka tad, ja ST izskatītai lietai tiek pievienotas tiesneša atsevišķās domas, tās publicē laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc ST sprieduma pieņemšanas.

Tiesnešu atsevišķās domas tiesnešiem ļauj sniegt atbildes uz sarežģītiem tiesību jautājumiem principiālos strīdos, kur tās var ietekmēt nākotnes tiesu praksi un vispārējos tiesību principus, likumdevēja politiku.

Kā liecina šā gada 12. janvāra publikācija "Latvijas Vēstnesī", Osipova un Laviņš savas atsevišķās domas šajā lietā datējuši ar pērnā gada 26. novembri.

Kā norādījusi Osipova, viņa piekrīt ST spriedumā atzītajam, ka likumdevējam no Satversmes 110. panta pirmā teikuma kopsakarā ar cilvēka cieņas principu izriet pozitīvs pienākums nodrošināt ikvienas ģimenes, arī viendzimuma partneru ģimenes, juridisko, sociālo un ekonomisko aizsardzību, bet likumdevējs šo pienākumu nav izpildījis. Tomēr viņa nevar piekrist tam, ka šī iemesla dēļ apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam, kas nosaka, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.

Osipovas ieskatā, izskatītajā lietā, kā to savā pieteikumā lūgusi konstitucionālās sūdzības iesniedzēja, ST vērtēja nevis apstrīdētajā normā bērna tēvam paredzētā atvaļinājuma vai tā piešķiršanas kārtības satversmību, bet gan to, vai Satversmes 110. panta pirmajam teikumam atbilst tāda situācija, ka aizsardzība un atbalsts sakarā ar bērna piedzimšanu nav paredzēts bērna mātes partnerei viendzimuma partneru ģimenē. Proti, ST apstrīdētās normas satversmību izvērtēja tiktāl, ciktāl apstrīdētā norma neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu. Tātad tiesa pēc būtības vērtēja viendzimuma pāru tiesiskās aizsardzības regulējuma trūkuma satversmību.

Viņa paudusi, ka piekrīt spriedumā atzītajam, ka Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ietvertais valsts pozitīvais pienākums aizsargāt un atbalstīt ģimeni neattiecas tikai un vienīgi uz laulības ceļā izveidotu ģimeni.

Pat nepastāvot bioloģiskai saiknei vai juridiski atzītām bērna un vecāka attiecībām, starp bērnu un personu, kas šo bērnu aprūpē, var pastāvēt faktiskas ģimenes attiecības atkarībā no tā, vai viņi dzīvo kopā, no viņu attiecību ilguma un kvalitātes, kā arī no pieaugušā lomas attiecībās ar bērnu. Ciešu personisku saišu pastāvēšana starp personām izriet no to noslēgtās laulības vai radniecības fakta, tomēr sociālajā realitātē ciešas personiskas saites rodas arī citādā veidā, piemēram, faktiskas kopdzīves rezultātā.

ST jau iepriekš ir atzinusi, ka Satversmes 110. pantā ietvertais valsts pienākums nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību citstarp prasa ieviest tādu tiesisko regulējumu, kas izveido un uztur ģimenes attiecību tiesisko ietvaru, nosakot ģimenes locekļu personiskās un mantiskās attiecības. Normatīvajos aktos paredzamais ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta veids, ievērojot vispārējos tiesību principus un citas Satversmes normas, ir jānosaka likumdevējam.

Viņa norādījusi, ka attiecībā uz viendzimuma partneru ģimeņu aizsardzības tiesiskā regulējuma formu un saturu nav noteikti stingri juridiskie standarti, kas uzliktu valstij pienākumu rīkoties konkrētā veidā. Tādēļ tas, tieši kādā veidā un apjomā nodrošināma juridiska aizsardzība viendzimuma partneru ģimenēm, ir likumdevēja izšķiršanās jautājums. Šāda situācija saistīta ar šā jautājuma morālo un ētisko dimensiju un to, ka starp Eiropas Savienības dalībvalstīm nav vienprātības par šo ģimeņu aizsardzības veidiem.

"Tādēļ uzskatu par pamatotu spriedumā ietverto ST norādījumu likumdevējam, proti, to, ka no Satversmes 110. panta pirmā teikuma kopsakarā ar cilvēka cieņas principu un personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību izriet valsts pienākums aizsargāt un atbalstīt ikvienu ģimeni, tostarp arī viendzimuma partneru ģimenes," paudusi Osipova.

Apstrīdētā norma noteic, ka bērna tēvam ir tiesības uz 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu tūlīt pēc bērna piedzimšanas, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc bērna piedzimšanas. Apstrīdētā norma skaidri un nepārprotami noteic, ka tiesības uz tajā paredzēto atvaļinājumu ir bērna tēvam, akcentējusi Osipova, norādot, ka Eiropas Savienības dalībvalstu, tostarp Latvijas, pienākums nodrošināt šādu atvaļinājumu tieši bērna tēvam izriet no direktīvas 2019/1158 4. panta.

Savukārt bērna tēva atvaļinājuma mērķis ir veicināt to, lai bērna aprūpes pienākumi tiktu vienlīdzīgāk sadalīti starp sievietēm un vīriešiem un lai tiktu radīti tādi apstākļi, kuros jau agri veidojas saikne starp tēvu un bērniem. Apstrīdētā norma tika pieņemta tieši tādēļ, lai sekmētu dzimumu līdztiesību, lauztu sabiedrības stereotipus par dzimumu lomām, visupirms jau sabiedrībai tik svarīgā institūtā kā ģimene, nostiprinot vīrieša – tēva – lomu bērnu audzināšanā.

Atbilstoši Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma V nodaļas "Dzimšanas fakta reģistrācija" normām ziņas par jaundzimušo bērnu, kā arī par viņa vecākiem – māti un tēvu – ir ierakstāmas dzimšanas reģistrā mēneša laikā pēc bērna piedzimšanas.

"Tātad likumdevējs ir izveidojis tiesisku sistēmu, kas ļauj noskaidrot, kuras personas ir konkrētā bērna māte un tēvs, kam ir tiesības uz atbalstu sakarā ar bērna piedzimšanu. Apstrīdētajā normā noteiktais atvaļinājums pienākas tieši bērna tēvam, nevis bērna mātes partnerim (neatkarīgi no šīs personas dzimuma). Šo atvaļinājumu piešķir neatkarīgi no tā, vai bērna vecāki ir laulāti vai dzīvo faktiskā kopdzīvē, vai arī bērna tēvs vispār nedzīvo kopā ar bērna māti vienā mājsaimniecībā," norādījusi Osipova.

Likums "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" bērna vecākiem paredz vairākus atbalsta pasākumus sakarā ar bērna piedzimšanu – maternitātes pabalstu, paternitātes pabalstu un vecāku pabalstu. Apstrīdētajā normā ietvertais bērna tēva atvaļinājums ir cieši saistīts ar paternitātes pabalstu, ko šā atvaļinājuma laikā izmaksā bērna tēvam.

"Uzskatu, ka izskatāmajā lietā apstrīdētā norma rada tiesības vienīgi bērna tēvam, nevis mātes partnerim, partnerei vai kādam citam ģimenes loceklim. Bērna tēvam ir ne tikai tiesības, kas izriet no bērna piedzimšanas, bet arī pienākumi pret bērnu un atbildība par bērnu. Tāpēc tikai bērna tēvam, kuram ir šī īpašā saite un juridiskais statuss attiecībās ar bērnu, pienākas apstrīdētajā normā minētais atvaļinājums. Neviena cita persona neatrodas salīdzināmā juridiskā statusā ar bērna tēvu, kura statuss ietver īpašas tiesības, pienākumus un atbildību par konkrēto bērnu. Līdz ar to apstrīdētā norma neaizskar pieteikuma iesniedzējas tiesības. Tā kā lieta ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, kuras pamatā jābūt pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārumam, ko rada tieši apstrīdētā norma, tiesvedība lietā, manuprāt, bija jāizbeidz," paudusi ST tiesnese.

Viņa arī akcentējusi, ka ST spriedums nav izpildāms šauri, tikai ar apstrīdētās normas grozījumiem, jo tas radītu haosu Latvijas ģimenes tiesību sistēmā. Nevar piešķirt tiesības uz atvaļinājumu sakarā ar bērna piedzimšanu personai, kurai visupirms nav izveidota noturīga juridiska saite ar bērnu, proti, nav tāda juridiskā statusa, kas ietvertu tiesības attiecībā uz konkrēto bērnu, pienākumus pret viņu un atbildību par viņu.

Taču, lai persona šādu statusu bērna ģimenē iegūtu, tai visupirms nepieciešama juridiska saite ar bērna māti. Tātad likumdevējam, lai izpildītu Spriedumu, nāksies būtiski pārstrādāt tiesību sistēmu, ieliekot tajā juridisku pamatu viendzimuma partneru ģimeņu aizsardzībai.

Tā kā apstrīdētā norma nav radījusi pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārumu, nevaru piekrist tam, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam, rezumējusi Osipova.

Laviņš norādījis, ka piekrīt spriedumā atzītajam, ka likumdevējam no Satversmes 110. panta pirmā teikuma izriet pozitīvs pienākums nodrošināt ģimenes juridisko, sociālo un ekonomisko aizsardzību.

Tomēr viņš nevar piekrist tam, ka šī iemesla dēļ apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam.

Viņa vērtējumā, apstrīdētā norma noteic, ka bērna tēvam ir tiesības uz 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu tūlīt pēc bērna piedzimšanas, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc bērna piedzimšanas. Šī atvaļinājuma mērķis ir dot bērna tēvam iespēju būt kopā ar savu ģimeni uzreiz pēc bērna piedzimšanas, lai sniegtu atbalstu bērna mātei, citstarp uzņemoties rūpes par bērnu. Paternitātes atvaļinājums ļauj bērna tēvam agrīnā stadijā veidot emocionālu saikni ar bērnu.

Apstrīdētā norma tikusi pieņemta, lai sekmētu dzimumu līdztiesību, mainītu sabiedrības stereotipus par dzimumu lomām tik svarīgā institūtā kā ģimene, nostiprinot vīrieša kā tēva lomu bērnu audzināšanā. "Jāuzsver, ka Eiropas Savienības dalībvalstu, tostarp Latvijas, pienākums nodrošināt paternitātes atvaļinājumu tieši bērna tēvam izriet no direktīvas 2019/1158 4. panta," atzīmējis Laviņš.

Viņa vērtējumā arī iepriekšminētās direktīvas izpratnē paternitātes atvaļinājuma mērķis ir veicināt to, lai bērna aprūpes pienākumi tiktu vienlīdzīgāk sadalīti starp sievietēm un vīriešiem un lai tiktu radīti tādi apstākļi, kuros jau agri veidojas saikne starp tēvu un bērnu. No direktīvas izriet, ka bērna mātes partnerei ir tiesības uz paternitātes atvaļinājumu vien tad, ja dalībvalsts normatīvajos aktos bērna vecāka partneris ir pielīdzināts otram vecākam.

Latvijas tiesiskajā sistēmā bērna mātes partnere nav pielīdzināta bērna tēvam. Atbilstoši Civillikuma normām par bērna tēvu, kuram ir tiesības saņemt apstrīdētajā normā paredzēto paternitātes atvaļinājumu, ir uzskatāms vīrietis, kas: 1) atzīstams par bērna tēvu, pamatojoties uz paternitātes pieņēmumu; 2) brīvprātīgi atzinis paternitāti; 3) atzīts par bērna tēvu ar tiesas spriedumu.

Satversmes 110. panta pirmais teikums neliedz likumdevējam paredzēt noteiktas tiesības tikai bērna vecākiem – mātei vai tēvam –, jo katram no viņiem ir juridiska saikne ar bērnu, kā arī tiesības un pienākumi, ko noteic aizgādības tiesību institūts. Saskaņā ar likumu "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" bērna tēvam, kam piešķirts apstrīdētajā normā paredzētais atvaļinājums, ir tiesības saņemt paternitātes pabalstu. Savukārt bērna mātei ir tiesības par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu saņemt maternitātes pabalstu.

Tādējādi izskatītajā lietā apstrīdētā norma rada tiesības bērna tēvam, nevis mātes partnerei vai kādam citam ģimenes loceklim, proti, apstrīdētā norma nepārprotami noteic, ka tiesības uz tajā paredzēto atvaļinājumu ir bērna tēva individuālas, citiem nenododamas tiesības. Bērna tēva atvaļinājums un ar to saistītais paternitātes pabalsts ir mērķēts sociālais atbalsts vienam no vecākiem – bērna tēvam. Pieteikuma iesniedzēja bērna tēvam paredzēto atvaļinājumu ir kļūdaini kvalificējusi kā sociālu atbalstu ģimenei, kas tādējādi pienākas arī viņas ģimenei.

"Ievērojot minēto, secinu, ka tieši apstrīdētā norma, kas paredz tiesības uz paternitātes atvaļinājumu bērna tēvam, nerada pieteikuma iesniedzējai Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu," atzinis Laviņš.

Viņa skatījumā ST, interpretējot apstrīdēto normu tādā veidā, ka tā attiecināma arī uz bērna mātes partneri, tiesiskajā realitātē ir radījusi lielu tiesisko nenoteiktību. Laviņš paudis, ka šobrīd darba devējam ir uzlikts tāds pienākums, kuru tam faktiski nav iespējams izpildīt, proti, darba devējam, lai tas varētu piešķirt darbiniecei – bērna mātes partnerei – apstrīdētajā normā paredzēto paternitātes atvaļinājumu, ir jānoskaidro, vai darbinieces partnerei ir piedzimis bērns.

Pat ja bērna mātes partnere iesniegs darba devējam savas partneres rakstveida apliecinājumu, ka viņas abas kā partneres dzīvo vienā mājsaimniecībā, vai arī nodrošinās liecinieku liecības, šādi pierādījumi nebūs pieļaujami.

Gan Civilprocesa likuma 95. panta otrā daļa, gan Administratīvā procesa likuma 152. panta otrā daļa noteic, ka faktus, kurus saskaņā ar likumu var pierādīt tikai ar noteiktiem pierādīšanas līdzekļiem, nevar nodibināt ne ar kādiem citiem pierādīšanas līdzekļiem.

Laviņš minējis, ka, atbilstoši Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 46. pantam faktu, proti, to, ka persona ir bērna vecāks, var pierādīt tikai ar civilstāvokļa akta reģistrāciju apliecinošu dokumentu, konkrētajā gadījumā – bērna dzimšanas apliecību, kurā ir ietvertas ziņas gan par bērna māti, gan bērna tēvu.

"Tikai tad, kad fakts būs pierādīts ar likumā pieļautu pierādīšanas līdzekli, darba devējs būs tiesīgs piešķirt likumā paredzēto paternitātes atvaļinājumu, savukārt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra būs tiesīga izmaksāt paternitātes pabalstu," atzīmējis Laviņš.

Viņš paudis, ka jāņem vērā, ka Latvijas tiesiskajā sistēmā nav iekļauts tāds tiesiskais regulējums, kas bērna mātes partnerei piešķirtu vecāka statusu un radītu juridisku saikni ar bērnu, tostarp tiesības attiecībā uz bērnu un pienākumus pret bērnu. "Minētie apsvērumi apstiprina to, ka pieteikuma iesniedzēja, cenšoties panākt viendzimuma partneru ģimenes juridisko aizsardzību, iespējams, ir apstrīdējusi citu tiesību normu, nevis tās tiesību normas, kuras patiesi ir aizskārušas viņas tiesības," norādījis ST tiesnesis.

Savukārt ST, atzīstot bērna mātes partnerei konkrētas sociālās tiesības, proti, tiesības uz paternitātes atvaļinājumu, tādos apstākļos, kad Latvijas tiesiskajā sistēmā nav tāda regulējuma, kas bērna mātes partnerei noteiktu vecāka statusu un radītu juridisku saikni ar bērnu, ir ietiekusies demokrātiski leģitimētā likumdevēja darbības sfērā.

Viņa vērtējumā tiesību zinātnē ir vispāratzīts tas, ka tiesībpolitiskie apsvērumi nosaka sasniedzamo mērķi, t. i., vispārēju – ekonomisko, politisko un sociālo sabiedrības dzīves aspektu uzlabojumu, savukārt juridiskie apsvērumi paredz noteikumus, kas ir jāievēro nevis tādēļ, ka tie paši par sevi nodrošinās vēlamo ekonomisko, politisko un sociālo situāciju, bet tādēļ, ka to prasa tiesiskums.

Tiesa lietu ir tiesīga izvērtēt tikai tiktāl, ciktāl uz to iespējams attiecināt tiesību (juridiskos) argumentus, tos atdalot no tiesībpolitiskiem argumentiem.

Par jautājumiem, kuru izlemšanai nav noteikti pietiekami stingri juridiskie standarti, bet kuros izdarāmie secinājumi pārsvarā ir atkarīgi no politiskās lietderības, jālemj demokrātiski leģitimētiem, politiskiem valsts orgāniem, pirmām kārtām – likumdevējam. Tiesu vara nav demokrātiskā pilsoņu vairākuma vēlēta vara, un tādēļ tai nekādā ziņā nepiemīt demokrātiska leģitimācija īstenot politiskus apsvērumus.

Satversme raksturo attiecīgās valsts identitāti, aptverot ne vien tiesību, bet arī vēsturiskos, politiskos, nacionālos, kultūras un citus ārpusjuridiskos faktorus, kas raksturo attiecīgo valsti. Konstitucionālās tiesības ir visciešāk saistītas ar politiku, un konstitucionālās tiesas vērtējums bieži tiek veikts uz politikas un tiesību saskares līnijas.

Tiesa, nodrošinot Satversmē ietverto vērtību aizsardzību, nedrīkst pārkāpt to robežu, aiz kuras sākas tiesībpolitiski apsvērumi un likumdevējam demokrātiski leģitīmi nodotā kompetence. Atbilstoši varas dalīšanas principam izšķiršanās par politiski lietderīgāko risinājumu ir likumdevēja uzdevums, norādījis Laviņš.

Viņš paudis, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā ir atzinusi, ka valstij no konvencijas 8. panta var izrietēt pozitīvs pienākums nodrošināt viendzimuma partneru ģimenes juridisku atzīšanu vienīgi tad, ja šādu attiecību faktiska atzīšana jau ir notikusi valsts sociālajā un tiesiskajā realitātē, kā arī noteikt juridisku ietvaru šo ģimeņu aizsardzībai.

Turklāt valstij ir rīcības brīvība attiecībā uz viendzimuma partneru ģimeņu juridiskās aizsardzības tiesiskā regulējuma formu un saturu. Tātad attiecībā uz viendzimuma partneru ģimenes juridiskas atzīšanas tiesiskā regulējuma formu un saturu nav noteikti stingri juridiskie standarti, kas uzliktu valstij pienākumu rīkoties konkrētā veidā. Tādējādi tas, kad un tieši kādā veidā viendzimuma partneru ģimenēm jābūt nodrošinātai juridiskajai aizsardzībai, ir nevis juridisks, bet gan likumdevēja tiesībpolitiskas izšķiršanās jautājums.

Laviņš minējis, ka izskatītajā lietā ST atzina, ka Darba likuma 155. panta pirmā daļa tiktāl, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam. Atzīstot, ka pieteikuma iesniedzējas pamattiesību prettiesisku aizskārumu ir radījis attiecīga regulējuma trūkums tieši Darba likuma 155. panta pirmajā daļā, ST pēc būtības ir secinājusi, ka viendzimuma pāra tiesiskā aizsardzība bērna piedzimšanas gadījumā bija jānodrošina tādā veidā, ka līdzās regulējumam, kas paredz bērna tēvam atvaļinājumu sakarā ar bērna piedzimšanu, vajadzēja būt arī regulējumam, kas paredzētu tieši šāda paša atvaļinājuma piešķiršanu arī bērna mātes partnerei.

"Izraugoties izskatītajā lietā šādu risinājumu, nav respektēts tas, ka normatīvajos aktos paredzamais ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta veids ir jānosaka likumdevējam," atzīmējis Laviņš. Viņš atzinis, ka par to, ka attiecībā uz viendzimuma partneru ģimeņu tiesisko aizsardzību ir iespējami dažādi risinājumi un tiem nav obligāti jābūt paredzētiem tieši Darba likumā, liecina arī citu Eiropas Savienības dalībvalstu regulējums.

Kā tiesas sēdē skaidrojuši Saeimas pārstāvji, tādās valstīs kā Grieķija, Ungārija, Itālija, Luksemburga un Čehija arī ir paredzēts apstrīdētajai normai līdzīgs regulējums, atbilstoši kuram atvaļinājums tiek piešķirts tikai bērna tēvam. Viendzimuma partneru ģimeņu sociālā un ekonomiskā aizsardzība tiek nodrošināta citādā veidā. "Tātad tiesai nebija pamata secināt, ka tieši Darba likuma 155. panta pirmajā daļā ir konstatējams regulējuma trūkums, turklāt tāds, kas neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam," atzīmējis ST tiesnesis.

Viņš minējis, ka, attiecībā uz cilvēka cieņas principu, kam bija nozīme izskatītajā lietā, vērš uzmanību uz vairākām atziņām.

"Ņemot vērā šajā punktā minēto, uzskatu, ka izskatītajā lietā, kurā aplūkotais jautājums ir pretrunīgi vērtēts Latvijas sabiedrībā, tiesai, piemērojot cilvēka cieņas principu, bija nepieciešams detalizētāk konkretizēt tā tvērumu un norādīt argumentus, kādēļ no cilvēka cieņas principa likumdevējam izriet pienākumi attiecībā uz viendzimuma partneru ģimeņu juridisku aizsardzību, un kādēļ pamattiesību aizsardzība konkrētajā situācijā ir nodrošināma augstākā līmenī, nekā to paredz Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas," atzinis Laviņš.

Viņa vērtējumā, šādi argumenti ST spriedumā iztrūkst. "Tādēļ tiesai nebija pietiekama pamata secināt, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, neatbilst Satversmei. Tā vietā, skaidrojot Satversmes 110. panta pirmo teikumu, tiesa kā obiter dictum varēja likumdevējam norādīt uz pienākumu aizsargāt un atbalstīt ikvienu ģimeni, un konkretizēt principus, kas likumdevējam jāņem vērā šā pienākuma izpildē," atzinis tiesnesis.

"Tāpēc nevaru piekrist tam, ka tieši Darba likuma 155. panta pirmā daļa, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam," atzinis Laviņš.

Viņa vērtējumā šīs lietas izskatīšanā bija svarīgi vairāki apsvērumi, piemēram, tas, ka atbilstoši Civillikuma Ģimenes tiesību daļas 214. panta jēgai par ģimeni ir atzīstami tikai laulātie un viņu bērni, kamēr tie dzīvo vienā saimniecībā ar vecākiem. Tātad normatīvais akts, kura uzdevums ir citstarp definēt ģimenes jēdzienu, precīzi noteic, ka ģimene ir balstīta uz laulību.

Lai nodrošinātu valsts aizsardzību laulībai un ģimenei, radītu pamatus stabilas laulības attiecību veidošanai, kā arī nodrošinātu sievietes un vīrieša līdztiesību ģimenes attiecībās, likumdevējs Civillikumā ir iekļāvis laulības noslēgšanas noteikumus. Pašreiz Latvijā izveidoto ģimenes tiesisko attiecību pamatā ir visupirms personas brīvība pēc saviem ieskatiem veidot savu ģimeni. Vienlaikus ir arī atsevišķi ierobežojumi, kuru mērķis ir nodrošināt veselīgu ģimenes attiecību pastāvēšanu sabiedrībā. Proti, regulējot laulības noslēgšanu, likumdevējs Civillikuma 32.–38. pantā noteicis gadījumus, kad laulības noslēgšana ir aizliegta.

Izskatītajā lietā pieņemtais spriedums laulības institūtu neskar, tomēr minētajiem Civillikuma noteikumiem ir arī tāda vērtība, ka tie atklāj šobrīd tiesiskajā sistēmā pastāvošu tiesisku ideju par to, kāda personu kopdzīves jeb savienības forma vispār ir pieļaujama gan no tiesiskā, gan morāles normu un ētikas vērtību skatpunkta arī tad, ja personas izvēlējušās veidot faktisku kopdzīvi bez laulības noslēgšanas.

"Neapšaubāmi, reālajai dzīvei mainoties un sabiedrībai attīstoties, attiecīgi mainās arī vērtību izpratne. Tomēr par to, kāds ir atbilstošākais ģimenes tiesisko attiecību noregulējums mūsdienu Latvijā, balstoties uz sabiedrībā vispārpieņemtajām morāles normām un ētikas vērtībām, kā arī vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, ir tiesīgs lemt vienīgi pats Latvijas suverēns – nepastarpināti vai ar demokrātiskās vēlēšanās ievēlēta valsts orgāna – parlamenta – starpniecību," secinājis Laviņš.

Vairāk par ST spriedumu šajā lietā iespējams lasīt šeit.