Latvijas ebreju pāris no Rīgas pārceļas uz Berlīni, lai varētu piepildīt savu sapni – dziedāt uz operas skatuves. Vācijā viņiem 1934. gadā piedzimst meita, kura pavisam nejauši nacistu propagandas mašinērijā kļūst par paraugu, kā jāizskatās “ideālam ārietim”. Hesija Levinsone Tafta, kura šobrīd mīt ASV, savu “paraugārieša bērna” karjeru joprojām atceras kā joku, un tam ir savs pamats – viņas ģimenei atšķirībā no daudziem citiem Eiropas ebrejiem holokaustā izdevās izdzīvot.
“Mani vecāki ir no Latvijas, viņu ģimenes dzīvoja Liepājā. Mana māte nāca no astoņu bērnu ģimenes, kurā viņi runāja krieviski un jidišā. Mātes tēvs bija gleznotājs un kora priekšdziedātājs sinagogā. Savukārt mans tēvs Jākobs Levinsons bija jaunākais sešu bērnu ģimenē. Viņa tēvs bija uzņēmējs, ģimene bija vāciska. Latvijā viņš gāju vācu skolā. Mani vecāki iepazinās jau kā pusaudži, jo manas mammas vecākā māsa bija precējusies ar mana tēva vecāko brāli. Manai mātei bija fantastiska balss, tāpat arī manam tēvam, viņš bija baritons. Mana māte iestājās Rīgā konservatorijā, kur viņu sauca par “zelta balsi”,” video intervijā, kas glabājas ASV Holokausta memoriālajā muzejā, stāsta Tafta.
Kā liecina informācija 1924. gada novembra izdevumā “Mūzikas Nedēļa”, viņas māte Pauline Levine 1924. gadā pabeidza Latvijas Konservatoriju un ieguva brīvmākslinieka diplomu kā dziedātāja. Viņas kursabiedrs bija slavenais latviešu operdziedātājs Mariss Vētra. Kad studijas jau bija aiz muguras, Hesijas vecāki pārcēlās uz Berlīni, kur sāka studēt Mūzikas akadēmijā. 1929. gadā viņi uz brīdi atgriezās Latvijā, kur apprecējās. Drīz pēc kāzām viņi atgriezās Vācijā, kur turpināja studijas.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
