Stambulas konvenciju atzīst par atbilstošu Satversmei  (335)

Tiesā norādīja, ka ST visupirms vērtēja apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes ievadam kopsakarā ar 1. pantu, savukārt pēc tam izvērtēja apstrīdētā regulējuma atbilstību attiecīgi Satversmes 99. pantam un 110. pantam.

Savā spriedumā ST norādīja, ka ikvienu valsti raksturo tās konstitucionālā identitāte, kas palīdz to nošķirt no citām valstīm. Tā ir saturiski ietilpīgs, plašs fenomens, kas sastāv no pēc savas dabas atšķirīgiem elementiem, no kuriem tikai daļa ir vispārsaistošas tiesību normas. Tādi, piemēram, ir Latvijas valsts iekārtas identitāti noteicošie demokrātijas, tiesiskuma, nacionālas un sociāli atbildīgas valsts virsprincipi.

Daļa no Latvijas konstitucionālās identitātes ir atspoguļota Satversmes 1. pantā un ievadā, kur minētas citstarp kristīgās vērtības un ietverts postulāts par to, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. ST uzsvēra, ka kristīgo vērtību pieminēšana ir atsauce nevis uz reliģiju, bet gan piederību Eiropas vai Rietumu civilizācijai. Savukārt atsauce uz ģimeni nozīmē to, ka šāda sociālās dzīves forma ir morāli un tiesiski atzīstama, skaidroja ST.

Gan kristīgās vērtības, gan postulāts, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, ir vieni no Latvijas konstitucionālo identitāti veidojošajiem elementiem, kuri palīdz identificēt Latvijas valsti. Šie elementi ir ārpusjuridiski faktori, kas izriet no vēsturiskiem un socioloģiskiem faktiem un atspoguļo vērtības, tomēr paši par sevi nav vispārsaistošas tiesību normas. Tas nozīmē, ka prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību kristīgajām vērtībām un postulātam par to, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, nav prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām. Ņemot vērā minēto, ST tiesvedību lietā daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes ievadam kopsakarā ar Satversmes 1. pantu izbeidza.

ST norādīja, ka personas turēšanās pie uzskatiem par sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, ko šī persona uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem, ietilpst Satversmes 99. panta tvērumā.

Attiecīgi ST uzsver, ka demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujams tas, ka valsts uzspiež indivīdam kādu konkrētu pārliecību. Tomēr valstij ir pienākums indivīdam piedāvāt informāciju par vardarbību un to izraisošiem faktoriem, lai tādējādi šādu vardarbību novērstu. Tas attiecas arī uz dzimtē balstītu vardarbību. Tas vien, ka šāda informācija indivīdiem tiek piedāvāta, nenozīmē, ka viņiem tiktu uzlikts pienākums uzturēt noteiktu pārliecību. Šāds secinājums izriet citstarp no tā, ka apstrīdētais regulējums neparedz piespiedu līdzekļu vēršanu pret personu nolūkā panākt, lai tā maina savu pārliecību.

Ievērojot minēto, ST atzina, ka apstrīdētais regulējums personai neierobežo Satversmes 99. pantā ietvertās tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību un izbeidza tiesvedību lietā daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 99. pantam.

ST atgādināja, ka tādas ģimenes aizsardzība, kuru veido bērns un viņa māte un tēvs, ietilpst Satversmes 110. panta pirmā teikuma tvērumā.

Apstrīdētajā regulējumā paredzētais Stambulas konvencijas dalībvalstu pienākums nediskriminējošā veidā nodrošināt tādu aizspriedumu, paražu, tradīciju un citas tādas prakses izzušanu, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību, pats par sevi neskar valsts pienākumu nodrošināt ģimenes aizsardzību. Proti, apstrīdētais regulējums neskar Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ietverto valsts pienākumu aizsargāt ģimeni. Līdz ar to ST izbeidza tiesvedību lietā daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 110. pantam.

ST arī vērsa uzmanību uz to, ka Stambulas konvencijas piemērošanas joma aptver tikai vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanu un apstrīdētais regulējums neuzspiež nekādu īpašu laulības vai ģimenes formu pieņemšanu vai ieviešanu.

ST arī atgādināja, ka valstij ir pienākums aizsargāt ikvienu no tādas vardarbības, kas var apdraudēt personas dzīvību vai fizisko un garīgo veselību, kā arī pakļaut personu spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam. Šis valsts pienākums attiecas uz visām valsts jurisdikcijā esošajām personām – kā vīriešiem, tā sievietēm

ST arī secināja, ka Latvijas tiesību sistēmā dzimumu diskriminācijas aizliegums ne vien ietver aizliegumu diskriminēt personu uz tās anatomisko dzimuma pazīmju pamata, bet arī tiek attiecināts uz sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, ko sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem.

Tiesa konstatēja, ka dzimtē balstīta vardarbība Latvijā vēl aizvien ir saglabājusies un visbiežāk skar tieši sievietes. Tā kā Latvijā pastāv tādi apstākļi, kas pieļauj atšķirīgas attieksmes noteikšanu pret sievietēm, lai novērstu dzimtē balstītu vardarbību un nodrošinātu faktisku dzimumu līdztiesību, secināms, ka īpašo pasākumu īstenošana ir vērsta uz mērķa – vīriešu un sieviešu faktiska līdztiesība – sasniegšanu. Konkrētāk – Stambulas konvencijas 4. panta 4. punktā pieļautā atšķirīgā attieksme pēc būtības sekmē to, ka tiek novērsta dzimtē balstīta vardarbība – proti, tiek novērsti tie apstākļi, kas prasa īpašu pasākumu īstenošanu attiecībā uz sievietēm.

Līdz ar to ST secināja, ka Stambulas konvencijas 4. panta 4. punktā pieļautajai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, tādēļ tas atbilst Satversmes 91. pantam.

ST atzina, ka Stambulas konvencijas 14. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu atbilstoši situācijai tajās izvērtēt nepieciešamību veikt konkrētus pasākumus izglītības programmu pārveidošanai un konvencijas mērķim atbilstošu izglītojošu materiālu izplatīšanai neformālās izglītības ieguves vietās, kā arī sporta, kultūras, atpūtas vietās un plašsaziņas līdzekļos un, ja nepieciešams, atbilstoši konvencijas mērķim veikt šādus pasākumus. Konkrētie pasākumi ir atkarīgi no katras dalībvalsts situācijas un izglītības sistēmas organizācijas īpatnībām.

Pirms likumdevējs ir izvērtējis to, vai Latvijā nepieciešams veikt konkrētus pasākumus izglītības sistēmas pārveidošanai, un attiecīgi veicis šādus pasākumus, nav iespējams pārbaudīt to, vai šie pasākumi atbilst Latvijas sabiedrības vajadzībām, proti, vai izglītības saturs atbilst no Satversmes 112. pantā ietvertajām tiesībām uz izglītību izrietošajai prasībai par izglītības pielāgošanās spēju. Turklāt tikmēr, kamēr nav veikts konkrēts pētījums par nepieciešamību veikt Stambulas konvencijas 14. pantā minētos pasākumus Latvijas izglītības sistēmā un ieviest konkrētus uzlabojumus izglītības programmās, nav iespējams izvērtēt, vai un kā tie skar vecāku tiesības audzināt bērnus atbilstoši savai reliģiskajai vai filozofiskajai pārliecībai. Tas nozīmē, ka Stambulas konvencijas 14. pants pats par sevi nevienai personu grupai neierobežo Satversmes 112. pantā ietvertās tiesības uz izglītību. Līdz ar to Satversmes tiesa izbeidza tiesvedību lietā daļā par Stambulas konvencijas 14. panta atbilstību Satversmes 112. pantam.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Jau vēstīts, ka pērn 20. augustā ST nolēma ierosināt lietu par Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 3. panta "c" punkta, 4. panta 3. punkta un 12. panta 1. punkta atbilstību Satversmes ievadam, 1., 99. un 110. pantam, 4. panta 4. punkta atbilstību Satversmes 91. pantam un 14. panta atbilstību Satversmes 112. pantam.

Pieteikumu ST iesniedza 21 toreizējais Saeimas deputāts no "Jaunās Vienotības" un "Attīstībai/Par".

Ar pieteikumu ST vērsās Anda Čakša, Inese Lībiņa-Egnere, Ainars Latkovskis, Rihards Kozlovskis, Ojārs Ēriks Kalniņš, Andrejs Judins, Atis Lejiņš, Arvils Ašeradens, Daniels Pavļuts, Artūrs Toms Plešs, Dace Bluķe, Mārtiņš Šteins, Mārtiņš Staķis, Mārtiņš Bondars, Inese Voika, Marija Golubeva, Dace Rukšāne-Ščipčinska, Vita Anda Tērauda, Inese Ikstena, Andris Skride un Ilmārs Dūrītis.

Deputāti ST iepriekš pauda uzskatu, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmē ietvertajām Latvijas valsts konstitucionālo identitāti veidojošām ģimenes un kristīgām vērtībām, Satversmes 99. pantā ietvertajām tiesībām uz domas un apziņas brīvību, kā arī Satversmes 110. pantā ietvertajai tradicionālas ģimenes aizsardzībai.

Pieteikuma iesniedzēji norādīja arī uz Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkta iespējamo pretrunu ar Satversmes 91. pantā ietverto diskriminācijas aizlieguma principu. Proti, šajā apstrīdētajā normā paredzētie īpašie pasākumi vardarbības novēršanai, kas attiecas tikai uz sievietēm, varot radīt atšķirīgu attieksmi uz dzimuma pamata.

Viņu ieskatā Stambulas konvencijas 14. pants uzliek valstij pienākumu iekļaut izglītības programmās jautājumus par personām, kuras neidentificē sevi ar savu bioloģisko dzimumu, piemēram, transpersonām un transseksuālām personām.

Šāds regulējums esot pretējs Satversmes 112. pantam, kurā bērna vecākiem esot ietvertas tiesības nodrošināt bērniem izglītību, kas atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem.

Eiropas Padome Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un ģimenē novēršanu un apkarošanu pieņēma 2011. gada 11. maijā, un tās nolūks ir mudināt valstis darīt visu iespējamo, tai skaitā pieņemt nepieciešamos normatīvos aktus, lai aizsargātu ikviena, īpaši sieviešu, tiesības uz dzīvi bez vardarbības gan sabiedriskajā, gan privātajā dzīvē.

Konvencijai ir pieci mērķi, tajā skaitā aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības, to novērst un izskaust, sekmēt sieviešu un vīriešu faktisku līdztiesību, nodrošinot sieviešu tiesību un iespēju paplašināšanu, izstrādāt visaptverošu sistēmu, lai aizsargātu no vardarbības ģimenē cietušos upurus un viņiem palīdzētu, veicināt starptautisku sadarbību šādas vardarbības izskaušanai, kā arī nodrošināt atbalstu nevalstisko organizāciju un tiesībaizsardzības institūciju efektīvai sadarbībai, izskaužot vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē.

Latvija Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un ģimenē novēršanu un apkarošanu parakstīja 2016. gada pavasarī pēc attiecīga Ministru kabineta lēmuma un deleģējuma labklājības ministram.

Eiropas Parlaments iepriekš pieņēma rezolūciju, kurā aicina Eiropas Savienības dalībvalstis, kas konvenciju līdz šim ir tikai parakstījušas, nekavēties ar tās ratifikāciju.

Šajā rezolūcijā kā viena no valstīm minēta arī Latvija. Latvijas sabiedrībā jautājums par šīs konvencijas ratificēšanu izsaucis plašas debates.