Pirmo reizi aizvest uz jūru – kā sabiedrība palīdz tiesātiem jauniešiem

Nevis būt par draugu, bet būt līdzās. Ideja par mentoringu ļaudīm, kuri pastrādājuši noziegumu, oriģināli 1904. gadā radās ASV, taču līdz Latvijai tā atceļoja 2013. gadā, kad Valsts probācijas dienests (VPD) uzsāka apmācības, lai dažus gadus vēlāk izvērstu līdzgaitnieku programmu bērniem un jauniešiem līdz 25 gadu vecumam. Koncepts ir vienkāršs: cilvēks, kuram pašam dzīvē viss ir gana sakārtots, piesakas brīvprātīgajā darbā, lai pozitīvi ietekmētu un palīdzētu jauniešiem, kuri pēc nozieguma pastrādāšanas cenšas atgriezties sabiedrībā.

Skaidrojot, kā tas notiek praksē, "Delfi" runāja gan ar probācijas dienesta pārstāvi Diānu Ziediņu, gan līdzgaitnieci Artu, kā arī jaunieti Sofiju (vārds mainīts), kura pēc nozieguma izdarīšanas ir saņēmusi līdzgaitnieka atbalstu.

"Viena daļa dienestā varbūt neticēja šai kustībai," atzīst Diāna Ziediņa, VPD Izlīguma un sabiedrības līdzdalības koordinēšanas departamenta vadītāja, kura neslēpj, ka arī viņa sākotnēji domājusi, vai kāds vispār pieteiksies, bažas pamatojot ar brīvprātīgā darba zemo popularitāti Latvijā.

Pērn programmā iesaistījās 61 līdzgaitnieks, no kuriem aktīvi darbojās 35, kopumā strādājot ar 49 probācijas klientiem. Tas nozīmē, ka daži cilvēki uzspēj sadarboties ar vairākiem probācijas klientiem. Tāda ir arī Arta, kura līdz šim ir strādājusi ar trim aizbilstamajiem laika posmā no 2018. gada. "Es no sākuma šaubījos, vai es varēšu. Ja es daru, tad man patīk sevi ieguldīt," viņa stāsta, ka lēmums pieteikties par līdzgaitnieku pieprasījis zināmu apdomāšanu, taču pēc vizītes VPD Talsu nodaļā šaubas esot pagaisušas. "Nospēlēja arī tas, ka man draudzene strādā probācijas dienestā. Interesanta sakritība, es tās saucu par "dievjaušībām"," viņa norāda. Arta ir arī misionāre, tāpēc brīvprātības elements viņas ikdienā svešs nav.

Runājot par cilvēkiem, kuri šobrīd ir pieteikušies programmā, Ziediņa stāsta: "Mums ir viena daļa cilvēku, kuri saka – desmito tiesu daži dod baznīcai, bet citi sabiedrībai. Jābūt cilvēkam ar vērtībām." Viņa min piemērus, kad ļaudis vēlas dalīties ar savu pieredzi, piemēram, kāds vīrietis, kurš nu jau sešus gadus nelieto alkoholu, izvēlas strādāt ar tādiem jauniešiem, kuriem arī ir alkohola atkarība.

Ne gluži draugs

Arī līdzgaitniekiem ir nepieciešams iziet mācību procesu divu dienu garumā, kurā uzsvars tiek likts uz līdzatkarību un robežām, cik tuvu drīkst sev pielaist klāt jaunieti un kā novilkt svītru starp darbu un draudzību. "Mums ir svarīgi, lai līdzgaitnieki neizdegtu," vērtē Ziediņa, uzsverot, ka mentoram jāprot jānovilkt robežu. "Tu nevaru ar viņu saaugt kopā, jo tu sāksi darīt lietas viņa vietā. Ar tevi sāks manipulēt – arī tādas lietas mēdz būt," atklāj dienesta pārstāve, skaidrojot, ka ar līdzgaitniekiem strādā arī psihologi, lai palīdzētu tajos jautājumos, ar kuriem viņi netiek galā. Viens no svarīgajiem aspektiem ir uzticības iegūšana, jo aizbilstamie bieži vien līdzgaitniekus uztver par kārtējiem ekspertiem, kuri ieradušies viņus kontrolēt.

Jauniete Sofija, kura šai programmai ir gājusi cauri kā probācijas klients, uzticamības faktoru komentē piesardzīgi: "Es nevienam neuzticos. Es pat sev neuzticos. Es esmu solījusi sev atmest pīpēšanu, bet es to nevaru izdarīt. Es citreiz nevaru izdarīt lietas, ko apsolu sev." Vienlaikus viņa norāda, ka gūtās zināšanas viņai ir palīdzējušas, lai neatgrieztos uz noziedzības takas un iedvesmojušas.