Foto: Māris Morkāns
Šis video šokēja miljoniem skatītāju: no mirušajiem "augšāmcēlies" Havjērs Valdess Kardēns, meksikāņu žurnālists, kurš pazīstams kā cīnītājs pret noziedzīgajiem grupējumiem un narkomafiju. Sociālā reklāma, kurā ar "deepfake" tehnoloģijas palīdzību atdzīvināti nogalinātie žurnālisti, šogad saņēma uzreiz deviņas "Kannu Lauvas" – galveno apbalvojumu globālajā reklāmas pasaulē. Idejas autors, reklāmas aģentūras "Publicis Baltics" radošais direktors, savās saknēs maskavietis Andrejs Tjukavkins jau piecus gadus dzīvo Rīgā.

"Prezidenta kungs Andres Manuel Lopes Obrador! Mani sauc Havjērs Valdess, esmu žurnālists un rakstnieks. 2017. gada 15. maijā es tiku nogalināts – pēc kāda pavēles, kuram nepatika manas publikācijas. Taču, lūk, es atkal ar jums sarunājos! Šobrīd pasauli satricina pandēmija, bet, neskatoties uz to, mums ir jāturpina saruna arī par citiem uzbrukumiem, kuru dēļ cieš Meksika. Tie jau ir paņēmuši ļoti daudz dzīvību. Es nebaidos, prezidenta kungs, jo mani nevar nogalināt divreiz..." – ar šādiem vārdiem sākas augšāmceltā žurnālista, viskriminālākā Meksikas štata Sinaloas ikdienas avīzes "Riodoce" pamatlicēja, sensacionālu grāmatu autora par narkotiku tirdzniecību, narkobaronu sievu un mīļāko dzīvi un bērnu ekspluatēšanu nelikumīgajā biznesā pirmā vēršanās pie mītnes valsts prezidenta.

"Augšāmcēlies" Havjērs Valdess pieprasīja varas iestādēm pildīt savu pienākumu – pārtraukt nerakstīto kolektīvo atbildību varas iestādēs, izmeklēt narkokarteļu noziegumus un sākt ar tiem cīnīties.

Saskaņā ar "atdzīvināšanas" iniciatoru, meksikāņu žurnālistu aizsardzības organizācijas "Propuesta Civica" ("Pilsoniskā iniciatīva"), datiem mūsdienu Meksikā pēdējo 10 gadu laikā tikuši nolaupīti vai nogalināti vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku. Gandrīz visi noziegumi pret žurnālistiem palikuši nesodīti, bet valsts prezidents reportierus publiski sauc par "melu, ķengu un baumu izplatītājiem".

"Propuesta Civica" kampaņa sākās ar mirušo žurnālistu "Twitter" kontu nopelniem – tur tika runāts par autoru slepkavībām un narkobiznesu. Šajā posmā stāsta izveidei pievienojās Andrejs Tjukavkins, kurš tobrīd interesējās par iespējām reklāmā izmantot "gandrīz dzīvu" tēlu atveidojumus – "deepfake". Precīzāk, viņš piedāvāja kādai latviešu valdības organizācijai "atdzīvināt" latviešus (kurus tieši – viņš pats izstāstīs). Šī ideja neguva atbalstu, bet Meksikā viss izdevās: "deepfake" ("dziļais viltojums") pārvērtās par "deeptruth" ("dziļo patiesību") – nekomerciālu projektu "#StillSpeakingUpDeepTruth" ("Vēl aizvien stāstām dziļu patiesību").

Līdz šim Latvija savas vēstures laikā bija saņēmusi divas "Kannu Lauvas":

  • 2008. gads – aģentūra "!MOOZ" pirmoreiz Latvijā saņēma sudraba "Lauvu" kategorijā "Direct" (tiešā iedarbībā) par CSDD kampaņu "Orgānu donori", kas mērķēta pret ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējiem. Kampaņa aicināja ziedot orgānus (visus, izņemot smadzenes) par labu tiem, kuri uz ceļiem neriskē ar dzīvību.
  • 2013. gads – bronzas " Kannu Lauvu" nopelnīja sociālā kampaņa "Velofender", kas vērsa uzmanību uz divriteņu un citu minamo spēkratu zādzībām. Pieci divriteņi, kas aprīkoti ar GPS ierīcēm, tika novietoti dažādās vietās Rīgā, lai kalpotu par ēsmu. Ikviens varēja sekot nozagto transportlīdzekļu pārvietojumam ar interaktīvas kartes palīdzību. Kampaņā piedalījās grupas "Prāta vētra" līderis Renārs Kaupers, kurš vairākkārt kļuvis par divriteņu zagļu upuri.

Drosmīgā Andreja Tjukavkina komandas eksperiments atnesa Latvijai vēl deviņas "Lauvas", to skaitā arī vēl nekad nenopelnīto "Grand Prix".

Intervija ar varoni notika burtiski uz koferiem: no rozēm apvītā namiņa Vecāķos Andrejs pārcēlās uz ne mazāk pasakaino mājiņu Carnikavā. Fotosesija tika rīkota "Publicis Baltics" birojā – greznā jūgendstila ēkā Alberta ielā. Baudīdams tēju pie dabas krūts, Tjukavkins neslēpj, ka dzīvot Rīgā viņam un viņa daudzbērnu ģimenei ir ērti un patīkami. Turklāt tas ir ļoti produktīvi.

Kam pieder Latvija un tās "krējums"?

Kāds liktenis jūs atnesis uz Latviju?

Vispār manas saknes ir Maskavā – pirmos 30 gadus dzīvoju Krievijas galvaspilsētā. Nākotne šķita iepriekš paredzēta: esmu izaudzis programmētāju ģimenē, kopš bērnības izjaucu un saliku datorus (būtisks aspekts – pēc tam tie arī darbojās), rakstīju kodus, bet savu pirmo programmu radīju sešu gadu vecumā, 1991. gadā. Tā bija dinozauru uzskaite, ar ko tolaik kaislīgi aizrāvos... Tā kā programmēšanu izvēlējās manā vietā, visu laiku gribējās kaut ko savu – nolēmu pamēģināt darboties reklāmas jomā, kas deviņdesmitajos Krievijā vētraini attīstījās. Atceraties pirmos foršos klipiņus "Rondo – svaiga elpa atvieglo sapratni"?!

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!