Svarīgāk pateikt, ko domāju, pat ja iemantoju ienaidniekus. Intervija ar mācītāju Paiču

Problēmas, ko saulītē izceļ pandēmijas laiks, un arīdzan attieksmju sadursme vakcinācijas jautājumos, tiešām arī ir viens no tematiem, ko pārrunājam intervijā ar Paiču, teologu un zinātniskā grāda pretendentu psiholoģijā. Bijušais Rīgas Lutera draudzes mācītājs, kurš kopā ar otru no populārās draudzes aizgājušo garīdznieku Kasparu Simanoviču attīsta noētiskās veselības kopienu “Elizeja” , savos vērtējumos ir tiešs un neslēpj, ka cer uz lielāku drosmi arī no saviem līdzgaitniekiem. Lai gan pēdējos gados Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB) Paičs drīzāk bijis baltā zvirbuļa lomā, durvis tai viņš nav aizcirtis un pieļauj iespēju nākotnē atsākt pildīt garīdznieka pienākumus. Kad un kur – tie gan esot vēl neatbildami jautājumi.

Kas jūs šajā pandēmijas laikā ir visvairāk pārsteidzis?

Es teiktu, ka vairākas lietas, bet, protams, visvairāk tas, cik dažādi cilvēki šo laiku pārdzīvoja. Protams, tam ir objektīvi iemesli. Kā, man patika tas teiciens: “Mēs esam nevis vienā laivā, bet vienā vētrā.” Vienam ir vairāk resursu, iespēju un atbalsta, citam ir mazāk. Protams, tas daudz ko izskaidro, bet ne visu. Mani pārsteidza tas, ka cilvēki, par kuriem man bija radies viens priekšstats par to, kā viņi skaidro pasauli, kā viņi varētu reaģēt krīzes situācijās, reaģēja stipri citādāk.

Sevišķi no sociālajiem medijiem rodas iespaids, ka šobrīd ir ļoti izteikta sabiedrības sašķeltība. Tā arī ir vai arī šādu priekšstatu rada skaļākās balsis?

Es domāju, ka sašķeltība ir tādā ziņā, ka ir noteiktas grupas, kurām ir ārkārtīgi cieta, vismaz šobrīd nelokāma pārliecība.