'Mēs sapratām, ka tas ir viss' – pirms 80 gadiem sāka veidot Rīgas geto

"Tā bija pirmā nakts pēc vāciešu ienākšanas Rīgā 1941. gada jūlijā. Naktī mūsu dzīvoklī ielauzās apbruņoti vīri, latvieši. Ar viņiem kopā bija vācu apakšvirsnieks. Mūs visus nolika gar sienu. Labi, ka nebijām pliki, bet gan pidžamās un naktskreklos. Tie iebrucēji meklēja ieročus, bet beigās rakņājās pa veļas atvilktni un paņēma zīda apakšveļu. Tas vācietis, kas bija līdzi, skatījās uz mūsu bibliotēku un pēkšņi prasīja, vai mums ir "Knaurs Lexikon". Tā bija viena no Vācijā populārākajām enciklopēdijām. Atbildam, ka ir. Tas vācietis vēl pārprasa, vai mums ir tas izdevums, kas iznāca pirms 1933. gada, pirms vēl Hitlers nāca pie varas. Mēs sapriecājāmies, ka tas jau būs kāds antifašists, un iedodam viņam to grāmatu. Šis iebāž to grāmatu kabatā, tad vēl ierauga uz galda portatīvo rakstāmmašīnu, paņem arī to un iet prom. Mana māsa viņam pēkšņi saka – tas pieder mums, tas ir mūsu īpašums. Cik naivi. Vācietis pagriežas, izbrīnīti paskatās uz mums un atbild: jums vairs nekas nebūs vajadzīgs," vācu okupācijas sākumu 1941. gada vasarā, kas reizē arī bija Latvijas ebreju kopienas gals, atceras vēsturnieks un muzeja "Ebreji Latvijā" dibinātājs Marģers Vestermanis. Viņš kopā ar savu ģimeni drīz vien nonāca Rīgas geto un vienīgais no ģimenes holokaustā izdzīvoja.