"Cik zema kultūra un izklaides, salīdzinot ar dzīves progresu." Tas ir pēdējais teikums Sarkanās armijas karavīra farmaceita Aleksandra Orehova dienasgrāmatā. Orehovs 1941. gada 7. oktobrī kļuva par vienu no Rēzeknē izveidotās karagūstekņu nometnes "Stalag 347" ieslodzītajiem. Jau kopš pirmajām nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības kara dienām Orehovs rakstīja dienasgrāmatu, kur atspoguļoja ne tikai cīņas frontē, bet arī ikdienu nometnē Rēzeknē un attieksmi pret vietējiem latviešiem.
Šo dienasgrāmatu vēsturnieka Kaspara Stroda redakcijā ir laidis klajā apgāds “Latvijas Mediji” grāmatā ar nosaukumu “Mēs visi esam gūstekņi”.
2. pasaules kara laikā nacistiskās Vācijas gūstā nonāca gandrīz seši miljoni Sarkanās armijas karavīru, no kuriem aptuveni 3,3 miljoni nežēlīgajos gūsta apstākļos mira. Arī okupētās Latvijas teritorijā vācieši izveidoja vairākas gūstekņu nometnes, lielākās bija Rīgā, Valkā, Daugavpilī un Rēzeknē. 1942. gada 1. februārī Latvijā jau bija 58 805 padomju karagūstekņi, no kuriem 13 227 atradās Rēzeknes nometnē.
Rēzeknes nometne “Stalag 347” tika ierīkota bijušās no Krievijas atgriezušos bēgļu karantīnas nometnes teritorijā. 1924. gadā, pēc karantīnas nometnes likvidācijas, tās teritoriju pārņēma Rēzeknes 9. kājinieku pulka vienības. Gūstekņu nometne šajā teritorijā tika ierīkota jau drīz pēc vācu spēku ienākšanas 1941. gada vasarā. Par “Stalag 347” komandantu nozīmēja vācu majoru Riteru fon Kelianderu, bet par viņa vietnieku kapteini Danceizenu, grāmatā “Mēs visi esam gūstekņi” raksta Kaspars Strods.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
