Ziemele: ST ļauj izskaidrot sabiedrībai, kas tā tāda ir šajā laikmetā

"Delfi" intervija ar Ziemeli notika Mazajā ģildē, kur norisinājās konference "ESavienoti daudzveidībā: starp kopīgām konstitucionālām tradīcijām un nacionālajām identitātēm". Konference ir Ziemeles gadiem lolota ideja, jo, viņas ieskatā, "dialogs ir pamata sadarbības forma dalībvalstu politisko varu starpā".

Tiesa, intervijā pārrunājamo jautājumu loks ir gana plašs, ne tikai par konferences mērķiem. Arī – kā tiesiski raudzīties uz notiekošo pierobežā? Kāds no malas šķita ST jauno tiesnešu atlases process? Kāda ir Latvijas loma ES?

Kas ir šīs konferences galvenie mērķi un galvenās tajā izskanējušās atziņas?

Tas ir stāsts par ES kopējo tiesisko telpu, kurā ietilpst arī Latvija. Šī kopējā tiesiskā telpa tieši Latvijai ir ļoti svarīga arī mūsu ģeopolitiskā novietojuma dēļ. Vai nu mēs esam aktīvi un radoši šīs telpas dalībnieki, vai arī mēs esam kaut kur citur. Mums nav vairāk opciju – mums ir tikai divas. Līdz ar to es teiktu, ka Latvijai un Latvijas juristu saimei ir ļoti svarīgi, kā veidojas Eiropas tiesības, Eiropas tiesu prakse.

Mēs visi balstāmies idejā, ka katrā valstī augstākā tiesību norma ir konstitūcija un konstitucionālajām tiesām svarīgākais mandāts ir pārliecināties par konstitūcijas virsvadību valsts teritorijā. Savukārt ES tiesības ir veidotas tā, lai arī tām būtu gan tiešā iedarbība katras valsts teritorijā, gan arī prioritāte tostarp pār valstu konstitūcijām. Šis konstrukts rāda, ka potenciāli nacionālās konstitūcijas un ES tiesību starpā var būt spriedze.

Varam runāt par tādu situāciju, kā bija Vācijā? [red. – Vācijas Konstitucionālā tiesa pērn atzina, ka EST lietā par Eiropas Centrālās bankas valsts sektora aktīvu iegādes programmu rīkojusies "ultra vires" jeb pārsniedzot kompetenci. Šis lēmums juristu vidū izraisīja plašas debates, bet šī gada 9. jūnijā Eiropas Komisija pret Vāciju ierosināja pārkāpuma procedūru.]

Jā, ar 2020.  gada 5. maija spriedumu Vācijas Konstitucionālā tiesa šo spriedzi definēja kā juridiskās domas konfliktu. Bet tas neveidojās viena gada laikā. Es gadu desmitiem sekoju līdzi šai zināmai spriedzei, tamdēļ tas, ka viena vai otra sprieduma sakarā pretrunas uzpeld, nav pārsteigums. Esmu domājusi, ja mums būtu izdevies šo dialogu organizēt tad, kad plānojām to darīt, varbūt tas cilvēcisko un profesionālo attiecību ziņā būtu ienesis kādas zināmas nianses.

Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka ar šiem juridiski formālajiem instrumentiem, kas mums doti, lai ES augstākās tiesas sadarbotos, vairs nepietiek, jo integrācija ir sasniegusi daudz dziļāku un nopietnāku stadiju. Līdz ar to ir jāmeklē jauni ceļi, kā mums vienam otru uzrunāt un saprast. Tāpēc es arī nācu ar šo domu, ka jārunā konstitucionālo tiesu līmenī, jo tām ir īpaša atbildība. Šķiet, ka šis pirmais dialogs starp konstitucionālajām tiesām un EST ir veiksmīgs. Protams, ir mazi vilnīši, kas tiek mesti konferences laikā, bet tas ir normāli un pat labi, ka viņi ir. Ja visi mēs visam piekristu, tad gan man būtu šausmas, jo neesmu tā radusi. (Smaida.) Tāda berzīte ir nepieciešama attīstībai, protams, ka to šai konferencē var just, bet katrs mācāmies viens no otra. Tās bažas, ko konferences dalībnieki pauž, piemēram, par pamattiesību aizsardzības latiņu Eiropas Savienībā, mēs EST uzklausām un atzīmējam. Es domāju, ka – diemžēl vai par laimi – ES ir iegājusi tādā attīstības stadijā, ka bez šo augstāko tiesu, kam ir gala vārds pamatlikumu jomā, neformāla dialoga vairs neiztikt.

Ko darīt tiesām situācijā, kad EST spriedums ir pretrunā ar kādas valsts konstitūcijas pantu? Kā jāreaģē valstij – ne tikai tiesai, bet arī pārējiem varas atzariem?

Parasti problēmai nevajadzētu būt, jo mēs tomēr esam kopējā vērtību telpā. Vienīgā sāpe parādās tad, kad, iespējams, EST ir pienākusi ļoti tuvu kādas valsts konstitucionālajai identitātei. Proti, tam, ko Līgums par Eiropas Savienību 4. pantā nosauc par nacionālo identitāti, kas arī manā skatījumā varētu būt viens un tas pats.

Piedāvāju hipotētisku piemēru – EST būtu kāda lieta, no kuras pēkšņi izrietētu, ka jāsamazina latviešu valodas klātesamība Latvijas valstī. Tas varētu būt pilnīgi citā kontekstā, bet sekas rastos no kāda principa, kas identificēts Luksemburgas tiesā (red. – EST). Mēs neko tādu nevaram atļauties. Es ceru, ka Latvijas pārstāvis EST būtu pamanījis šādu lietu jau procesa stadijā un iestātos lietā, paužot viedokli, ka viens no vaļiem, uz kuriem turas Latvijas konstitucionālā identitāte, ir latviešu valoda, līdz ar ko mēs nevaram pieļaut šādu virzību lietā, jo tā aizskar mūsu nacionālo jeb konstitucionālo identitāti, tādējādi esot pretrunā ar šī līguma 4. pantu. Šeit vietā svarīga piebilde, ka dalība pārnacionālā struktūrā no mums prasa nepārtrauktu uzmanību gan izpildvaras, gan tiesu līmenī. Gala beigās ST nāktos atbildēt un nostāties konfliktā ar EST, un aizstāvēt Latvijas konstitucionālo identitāti. Latviešu valoda kā valsts konstitucionālās identitātes esence ir kaut kas tāds no kā mēs neatkāptos, taču nevajadzētu tik tālu nonākt. Tas ir gan valdības, gan likumdevēja izpratnes un atbildības jautājums, lai līdz tam nenonāktu. Iedomājieties, ja mēs nonākam līdz tādiem konfliktiem, tad arī ES tiek apdraudēta, jo, kā arī konferences nosaukums uzsver, proti, mēs esam vienoti savā dažādībā.

Piemēram, šobrīd gan Polija, gan Ungārija saņem nosodījumu par savu rīcību. Polija – par rīcību saistībā ar Augstākās tiesas sastāvu, bet Ungārija – par izturēšanos pret bēgļiem. Abas valstis savukārt ir paudušas viedokli, ka tām tādu ES īsti nevajag, ja tā jauksies šādos iekšējos jautājumos. Vai šāda situācija nedestabilizē ES struktūru?

Nē, nu tas ir tāds lielais jautājums. EST ir interpretējusi tiesiskuma principu, kas ir viena no kopējām ES vērtībām tā, ka tas nozīmē arī neatkarīgu un objektīvu tiesu varu. Patiesībā tas jau sen izriet no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas, kas arī ir piemērojama abās Jūsu minētajās valstīs. No vienas puses, jācer, ka politiskie varas atzari sapratīs, ka neatkarīga tiesu vara ir visas tautas interesēs. No otras puses, pievienošanās, kā arī izstāšanās no ES ir brīvprātīga lieta.

Tikko pieminējāt cilvēka cieņu, kas pēdējos gados bijis ST spriedumos ļoti bieži analizēts jēdziens. Šie jautājumi lielā daļā Latvijas sabiedrības tomēr ir ideoloģiski pielādēti. Vai ST ar šiem spriedumiem neriskē polarizēt sabiedrību, cilvēkiem tajos ielasot kaut ko, kas tajos nav rakstīts?

Tas būtu šausmīgi, ja tiesa domātu kategorijās, ko polarizēs, bet ko ne. Tad, kad tiesa iet lietā, tā noteikti nedomā par polarizāciju, bet gan seko noteiktai metodoloģijai.