Mācības maskās, testi un atšķirtība no draugiem – par dzīvi pandēmijā izsakās bērni

Sarunājamies ar bērniem, kuri nule iestūrējuši tīņu vecumposmā. Kā viņiem veicies attālinātajās mācībās un kā ir atgriezties skolas solā pēc tik ilga pārtraukuma? Kā viņi paši vērtē jautājumus, kurus viņu vietā lielākoties komentē pieaugušie? Jā, un ko viņi mainītu politiķu lēmumos, ja vien būtu pie teikšanas?

To portālam “Delfi” skaidro seši skolēni no Rīgas, Mārupes, Skrīveru un Cēsu skolām – Līva Ločmele (12 gadi), Filips Stikuts (13 gadi), Adrians Krašauskis-Krauze (13 gadi), Astrīda Kalna (12 gadi), Hugo Balta (13 gadi) un Augusts Kalns (11 gadi).

Pieaugušajiem pandēmijas laiks ir nesis gana daudz stresa, bet kā to uztver bērni?

Līva: Tas ļoti atšķiras. Piemēram, man ļoti patika tieši tas, ka varēja palikt mājās, man no mājām ir daudz vieglāk mācīties. Bet, piemēram, manai māsai ir daudz sarežģītāk.

Filips: Nav grūti pielāgoties, jo nav arī nekā baigi daudz jādara, lai būtu drošāk. Dzīve īsti nepaliek grūtāka. Tas, ka nevar tikties, dažreiz ir nepatīkami, bet nav tik grūti.

Adrians: Pārsvarā negatīvi, jo ļoti daudzas lietas ir ierobežotas. Visiem besī ārā tās maskas un visi šie ierobežojumi, ka nevar ar klasesbiedriem tik daudz satikties un ka visu laiku ir jālieto dezinficēšanas līdzekļi. Pārsvarā viss tas, kas arī pieaugušajiem nepatīk.

Astrīda: Sākumā likās diezgan forši – varēs vairāk būt mājās. Bet tagad tās sekas ir tādas, ka tu aizej uz skolu un ir grūtāk, jo tu neesi tik ļoti pieradis pie cilvēkiem.

Hugo: Mēs noteikti esam kļuvuši atbildīgāki, atceramies, ka jāvalkā maskas vai pirms stundām jādezinficē rokas. Mēs tādā veidā arī kļūstam atbildīgāki kā jaunieši, un man šķiet, ka tas ir forši.

Augusts: Man nebija tāds liels stress, bet man bija tāda sajūta, it kā es būtu viens, jo es biju laukos – ne man tur bija kāds draugs, nekā. Man nebija stresa, bet vientulība un tā. Man tas neko nav atstājis uz šīm dienām, bet es to joprojām tā atceros.

Kā tev šķiet, kāpēc šī pandēmija sākās?