ST izbeidz tiesvedību par normām, kas ezeriem nosaka publiskā ezera statusu  (14)

Tika apstrīdētas trīs Civillikuma 1. pielikuma normas, kas noteic konkrētu ezeru – Kamenkas, Skirnas un Šķiratnes daļēju piederību publiskajiem ezeriem, piemēram, ka "Publisko ezeru un upju saraksta" 1. nodaļas 34. punkts noteica, ka Kamenkas ezers, kas atrodas Daugavpils rajona Salienas pagastā, 11 hektāru platībā ir publiskais ezers.

Savukārt augstākā juridiskā spēka norma – Satversmes 1. pants noteic, ka "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." Tāpat Satversmes 105. pants noteic, ka "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

ST ar trīs pieteikumiem vērsās Latgales apgabaltiesa.

Pieteikumu iesniedzējas tiesvedībā ir civillietas, kurās prokuratūra valsts interesēs cēlusi prasību citstarp pret vairākām privātpersonām par īpašuma tiesību izbeigšanu uz zemi zem Kamenkas, Skirnas un Šķirnates ezeriem un attiecīgo zemesgrāmatas ierakstu grozīšanu.

ST secināja, ka Publisko ezeru sarakstā tiek iekļauti ezeri, kuriem ir liela valstiska nozīme un kuri nepieciešami visai sabiedrībai, ņemot vērā to izmantošanas nolūku un lietošanas veidu. Piemēram, ezeriem ir nozīme valsts aizsardzības nodrošināšanā, tiem ir būtiska nozīme bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un zivsaimniecībā, kā arī tie nepieciešami dzeramā ūdens ieguvei vai rekreācijai. Savukārt apstrīdētajās normās minētajiem ezeriem publisko ūdeņu statuss tika noteikts tāpēc, ka tie nepieciešami valsts robežas aizsardzībai, tas ir, šīs ūdenstilpes šķērso vai gar tām iet valsts robeža.

ST arī secināja un no lietas materiāliem izriet, ka, pieņemot 1998. gada 14. maija likumu „Grozījumi Civillikumā", likumdevējs, apzinājās, ka zeme zem Publisko ezeru sarakstā iekļauta ezera var piederēt privātpersonām, kuru īpašuma tiesības ir nostiprinātas zemesgrāmatā, un likumdevēja nolūks nav bijis atsavināt šādu zemi.

ST atzina, ka Civillikums attiecībā uz publiskajiem ūdeņiem paredz divas īpašuma formas: valsts īpašumu un privātpersonas īpašumu. Līdz ar to publiskais ezers var atrasties gan privātpersonas, gan valsts īpašumā.

Tiesa uzsvēra, ka likumdevējam ir jārespektē privātpersonu īpašuma tiesības, kas ir nostiprinātas zemesgrāmatā, jo šādas tiesības bauda tiesisko aizsardzību un uz tām attiecināms publiskās ticamības princips.

Kāda ezera iekļaušana sarakstā pati par sevi nav pamats mainīt jau iegūto īpašuma tiesību ierakstu zemesgrāmatā. Tomēr ST arī norādīja, ka būtiski ir tiesiskie apstākļi, kādos iegūtas šīs īpašuma tiesības uz zemi zem publiskajiem ezeriem, proti, vai privātpersona šīs īpašuma tiesības ieguvusi pirms vai pēc kāda ezera iekļaušanas Publisko ezeru sarakstā. Ja vien atbilstoši publiskās ticamības principam īpašuma tiesības uz zemi zem ezera privātpersonai jau nav nostiprinātas zemesgrāmatā, tad pēc attiecīgā ezera iekļaušanas Publisko ezeru sarakstā tas kļūst par valsts īpašumu

ST secināja, ka, iekļaujot kādu ezeru Publisko ezeru sarakstā, tam tiek piešķirts publiskas lietas statuss. Tas norāda uz ezera nepieciešamību un nozīmi visai sabiedrībai.

Ņemot vērā, ka apstrīdētās normas neparedz nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām un tādējādi neveido Satversmes 105. panta ceturtajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu, Tiesa nolēma, ka saskaņā ar ST likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu tiesvedība izskatāmajā lietā ir izbeidzama.

ST lēmums nav pārsūdzams.