ECT noraida mātes sūdzību pret Latviju par viņas un dēla nošķiršanu  (11)

Sievietes sūdzību par konvencijas 1. protokola 2. pantu – tiesības uz izglītību – attiecībā uz pamatizglītību ECT svītroja, savukārt sūdzību daļā par tiesībām apmeklēt mūzikas skolu ECT atzinusi par nepieņemamu izskatīšanai.

ĀM informē, ka 2013. gada 12. augustā sieviete vērsās ECT un apgalvoja, ka viņas aizgādības tiesību pār viņas dēlu pārtraukšanas rezultātā iestādes ir pārkāpušas viņas un dēla tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību.

Tāpat sieviete sūdzējās, ka viņas aizgādības tiesību pārtraukšana ir novedusi arī pie viņas dēla tiesību uz izglītību pārkāpuma.

ECT norādīja, ka Latvijas valsts iestādes strādāja ar sievietes ģimeni jau kopš 2008. gada, taču, ņemot vērā sūdzību, tā vērtēs notikumus no 2013. gada 26. februāra līdz 2014. gada 4. novembrim, kad viņai bija pārtrauktas aizgādības un saskarsmes tiesībās pār dēlu.

ECT noraidīja valdības izvirzītos pieņemamības argumentus, ka iesniedzēja nav izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, norādot, ka iesniedzēja pēc būtības bija apstrīdējusi lēmumus par aizgādības tiesību pārtraukšanu, atsaucoties arī uz Satversmes 110. pantu, tāpēc valstij bija dota iespēja novērst iespējamo Konvencijas 8. panta pārkāpumu.

Tiesa norādīja, ka mātes aizgādības un saskarsmes tiesību pārtraukšana ierobežoja viņas tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, tomēr šie ierobežojumi bija noteikti saskaņā ar likumu un to mērķis bija aizsargāt citu personu, īpaši iesniedzējas dēla, tiesības un brīvības.

Pievēršoties jautājumam par to, vai ierobežojums bija nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā un tādēļ samērīgs, savā vērtējumā ECT ņēma vērā, ka iesniedzējas dēls bija neaizsargāts bērns un vēlāk arī pusaudzis, kurš varētu būt cietis no vardarbības, kurš no mazotnes uzrādījis uzvedības problēmas un vairākkārt mēģinājis nodarīt pāri sev un citiem.

Kā informēja ĀM, 2013. gada 26. februāra naktī Valsts policijas (VP) inspektori pamanīja sievietes dēlu, kurš viens pats nepiemērotā apģērbā atradās uz ielas.

Pēc nogādāšanas policijas iecirknī puisis paskaidrojis, ka viņam ar māti izcēlies konflikts. VP darbinieki nekavējoties izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību (NMP), kura, apskatot puiša traumas un izvērtējot bērna veselības stāvokli, nolēma nogādāt viņu tālākai izmeklēšanai bērnu slimnīcā, kur slimnīcas ārste secināja, ka zēna veselībai briesmas nedraud.

Dokumentu formēšanas brīdī puisis mēģināja policijas inspektorei ieliet sejā verdošu tēju, metot viņas virzienā tējas krūzi.

Pēc šādas rīcības ārste nosūtīja zēnu uz citas slimnīcas psihiatrijas nodaļu, kur viņš atradās līdz 6. martam. Zēns slimnīcas psihiatriskajā nodaļā pēc savas mātes norādījumiem uzvedās izaicinoši, bravūrīgi, pazemoja personālu, sarunas laikā izturējās demonstratīvi un centās bēgt no slimnīcas.

Pēc pārbaudes sievietes dēlam tika diagnosticēti adaptācijas traucējumi ar jauktiem emociju un uzvedības traucējumiem un konstatēta netipiska vecāku situācija, iesakot zēna turpmāku uzraudzību, psihiatra konsultācijas un ārstēšanu.

2013. gada 26. februārī bāriņtiesas priekšsēdētāja pieņēma vienpersonisku lēmumu par sievietes aizgādības tiesību pār dēlu pārtraukšanu, jo konstatēja, ka dēls cietis no mātes emocionālās un fiziskās vardarbības un turpmākā atrašanās mātes aprūpē apdraudēja bērna veselību un dzīvību.

Tā paša gada 12. martā bāriņtiesa pieņēma lēmumu neatjaunot sievietei pārtrauktās aizgādības tiesības pār dēlu, secinot, ka viņas attieksme pret bērna audzināšanu nav mainījusies.

Bāriņtiesa norādīja, ka sieviete, nemitīgi pārdeklarējot dzīvesvietas, turpina izvairīties no lēmumu pieņemšanas bērna interesēs, neatzīst un necenšas labot kļūdas bērna audzināšanā, tādējādi negatīvi ietekmējot bērna attīstību un sociopsiholoģisko funkcionēšanu. Sieviete šo lēmumu pārsūdzēja, bet pirmās un otrās instances tiesa iesniedzējas sūdzības noraidīja, savukārt Augstākā tiesa nolēma atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību.

2013. gada 26. aprīlī zēns tika ievietots bērnu atbalsta un aprūpes centrā, pēc tam viņš uzsāka mācības pamatskolā. 2013. gada 15. maijā sieviete patvaļīgi un pretēji bāriņtiesas lēmumam izņēma zēnu no mācībām šajā pamatskolā, un 2013. gada 17. maijā VP uzsāka puiša meklēšanu.

Pievēršoties 2013. gada 25. februāra incidentam, kad Valsts policija konstatēja, ka sūdzības iesniedzējas dēls neatbilstošās drēbēs klīda pa ielām vēlā vakarā pēc konflikta ar māti, kā rezultātā sievietei atņēma aizgādības un saskarsmes tiesības, ECT atzina, ka šādā situācijā valsts iestādēm bija steidzami jālemj par mātes un bērna nošķiršanu uz laiku.

ECT gan norādīja, ka tā vērtēs, vai lēmumu pieņemšanas gaitā valsts iestādes pienācīgi izvērtēja ģimenes situāciju un visus nozīmīgos faktorus.

Vērtējot valsts iestāžu lēmumu pieņemšanas procesu, ECT atzina, ka sākotnējo lēmumu pieņēma bāriņtiesas priekšsēdētājs, bet turpmākie lēmumi tika pieņemti koleģiāli, un sūdzības autorei bija visas tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, ko sieviete arī izmantoja.

Turklāt sieviete pārsūdzēja šos lēmumus administratīvajā tiesā trīs instancēs, tādēļ ECT secināja, ka viņai tika dota iespēja izvirzīt argumentus un sniegt savus pierādījumus tiesas procesā.

Kā vēsta ĀM, 2013. gada 1. augustā bāriņtiesa, pamatojoties uz sociālā dienesta atbildi, ka sieviete nesadarbojas ar iestādēm, pieņēma lēmumu neatjaunot viņai pārtrauktās aizgādības tiesības pār dēlu. Sieviete šo lēmumu pārsūdzēja, bet 2014. gada 6. februārī Administratīvā rajona tiesa nolēma šo pieteikumu atstāt bez izskatīšanas, jo administratīvajā lietā starp tiem pašiem procesa dalībniekiem un par to pašu priekšmetu notika vēl divas tiesvedības.

2013. gada 24. septembrī VP amatpersonas atrada zēnu viņa dzīvesvietā. VP darbinieki kopā ar NMP darbiniekiem puisi nogādāja slimnīcas psihiatriskajā nodaļā. Pēc izrakstīšanās no slimnīcas bērns tika ievietots krīzes centrā, kuru pēc divām dienām, pēc mātes apmeklējuma, viņš patvaļīgi atstāja. 2013.gada 7.oktobrī VP jau atkal uzsāka puiša meklēšanu, vairākas dienas apsekojot viņa mātes dzīvesvietu, taču tur neviens dzīvokļa durvis neatvēra.

2014. gada 19. martā bāriņtiesa pieņēma lēmumu atzīt, ka zēna interesēs ir noteikt viņa tēvam viena vecāka atsevišķu aizgādību un atzīt, ka dēla interesēs ir liegt mātei saskarsmes tiesības ar dēlu līdz ambulatorās kompleksās tiesu psihiatriskās un tiesu psiholoģiskās ekspertīzes rezultātu saņemšanai.

Vēlāk bāriņtiesa pieņēma lēmumu neatjaunot sievietei pārtrauktās aizgādības tiesības pār dēlu, jo viņa nebija sadarbojusies ar iestādēm un ievērojusi to ieteikumus. Sieviete šo lēmumu pārsūdzēja, taču Administratīvā rajona tiesa un Rīgas apgabaltiesas pieteikumu noraidīja. Kasācijas sūdzību viņa neiesniedza.

2014. gada 21. jūlijā VP amatpersonas aizturēja bezvēsts prombūtnē esošo zēnu un nodeva tēvam. Pēc divām dienām dēls aizbēga no tēva un līdz 2014. gada 4. novembrim atradās pie mātes.

Tā paša gada septembrī Sociālā dienesta vadītāja lūdza bāriņtiesu steidzami pārskatīt lēmumu par sievietes aizgādības tiesību atņemšanu un saskarsmes ar dēlu liegšanu. Dienesta ieskatā, bāriņtiesas lēmums pieņemts, balstoties uz 2013. gada 26. februāra situāciju par it kā notikušu mātes vardarbību pret dēlu, taču neviens dokuments šādu faktu neapstiprināja.

Tāpat dienests norādīja, ka ar ģimeni saistītie notikumi un valsts un pašvaldību institūciju pieņemtie lēmumi kopš 2013. gada 26. februāra nav bijuši dēla interesēs. 2014. gada 4. novembrī bāriņtiesa nolēma atjaunot sievietei pārtrauktās dēla aizgādības tiesības, jo konstatēja, ka ir zuduši iemesli, kas bijuši par pamatu iesniedzējas aizgādības tiesību pārtraukšanai.

ĀM informē, ka 2013. gada 26. februārī VP tika uzsākts kriminālprocess par to, ka māte 2013. gada 25. un 26. februārī vardarbīgi izturējās pret dēlu, taču 2013. gada 1. jūnijā kriminālprocess izbeigts, nekonstatējot sievietes rīcībā noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.

Savukārt 2013. gada 15. maijā VP pēc sievietes iesnieguma sāka kriminālprocesu par to, ka laika posmā no 2013. gada 27. aprīļa līdz 15. maijam bērnu atbalsta un sociālās aprūpes centrā pret viņas dēlu, iespējams, notikusi fiziska un emocionāla vardarbība.

Tiesu medicīnas eksperti, pretēji sievietes apgalvotajam, uz dēla ķermeņa hematomas vai kaulu lūzumus nekonstatēja. Novembrī VP pieņēma lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu, secinot, ka noziedzīgs nodarījums nav noticis.

Jau tā paša gada 15.maijā novada bāriņtiesa vērsās ar iesniegumu VP par to, ka 2013. gada 15. maijā sieviete veikusi nelikumīgas darbības, nepildot nolēmumu par saskarsmes tiesībām ar dēlu, bet VP amatpersona atteicās uzsākt kriminālprocesu. Šo lēmumu bāriņtiesa pārsūdzēja, un prokurore pieņēma lēmumu uzsākt kriminālprocesu. 24.septembrī VP darbinieki veica sankcionētu kratīšanu sievietes dzīvesvietā, atrodot tur bezvēsts prombūtnē esošo zēnu un nogādājot viņu bērnu slimnīcā.

Tiesu medicīnas eksperts veica zēna tiesu medicīnas ekspertīzi, atzinumā secinot, ka puisim bijuši maznozīmīgi miesas bojājumi, kuru rašanās brīdi precīzi noteikt nevar. 2014. gada 3. novembrī prokurore pieņēma lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu, nekonstatējot mātes darbībās noziedzīga nodarījuma sastāvu.

Kā vēsta ĀM, ECT atzina, ka nacionālo tiesu apsvērumi, proti, iespējamā vardarbība pret dēlu, mātes atteikšanās sadarboties ar iestādēm un dēla slēpšana, kā arī paša dēla psihoemocionālais stāvoklis bija būtiski, izvērtējot aizgādības tiesību pārtraukšanu.

Vērtējot, vai minētie apsvērumi bija pietiekami, lai apturētu mātes aizgādības tiesības, ECT ņēma vērā, ka nacionālās tiesas bija atsaukušās uz tiesu ekspertīžu rezultātā konstatēto emocionālo vardarbību pret dēlu un vispusīgi izvērtējušas iesniedzējas ģimenes situāciju.

ECT uzsvēra, cik nozīmīga ir vecāku sadarbība ar valsts iestādēm, lai nodrošinātu bērnu labākās intereses, un norādīja, ka iesniedzējas sadarbības trūkums saasināja radušos situāciju un bija galvenais faktors, kas objektīvi ierobežoja iestāžu iespējas atrast pareizo līdzsvaru starp iesaistīto interesēm.

Ņemot vērā minēto un valsts iestāžu rīcības brīvības robežas, lai arī dēls pats nepiedalījās tiesas procesā, ECT ieskatā nacionālās tiesas arī bija ņēmušas vērā viņa kā bērna labākās intereses.

Turklāt nacionālās tiesas bija skaidri norādījušas, ka tās varētu pārskatīt ierobežojumus, ja izzustu apstākļi, kas bija par pamatu attiecīgo lēmumu pieņemšanai.

ECT uzsvēra, ka sieviete šo situāciju varēja uzlabot, sadarbojoties ar iestādēm, ņemot vērā, ka nesadarbošanās bija viens no faktoriem, ko nacionālās tiesas un iestādes vērtēja, pieņemot lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu.

Visu šo apsvērumu gaismā ECT atzina, ka nacionālās iestādes bija sniegušas atbilstošus un pietiekamus iemeslus, lai pieņemtu lēmumu par aizgādības un saskarsmes tiesību pārtraukšanu, un tāpēc nekonstatēja konvencijas 8. panta pārkāpumu.

Kā vēsta ĀM, kopš mācību uzsākšanas vispārējās izglītības iestādes 1. klasē 2008. gadā līdz 2016. gadam, kad sūdzības iesniedzējas dēls mācījās 11. klasē, viņš kopā mācījies 10 izglītības iestādēs.

2013./2014. mācību gadā puisis oficiāli apguva 7. klases vielu kādā pamatskolā, taču 2013. gada 30. augustā viņa māte, uzdodoties par dēla likumīgo pārstāvi, noslēdza līgumu ar tālmācības vidusskolu par pamatizglītības apguvi tālmācībā.

2013. gada 29. oktobrī Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) pārbaudīja puiša uzņemšanu 7. klasē tālmācības vidusskolā un atzina to par pretlikumīgu un novembra sākumā tālmācības vidusskola atcēla tās rīkojumu par viņa uzņemšanu 7. klasē.

Nākamā gada aprīlī tālmācības vidusskola zēnu uzņēma 8. klasē, taču IKVD konstatēja, ka viņam izsniegtā liecība par 7. klases mācību vielas apgūšanu tālmācības vidusskolā nav uzskatāma par leģitīmu un nav pamats uzskatīt, ka puisis ir pārcelts 8. klasē. Savukārt tālmācības vidusskolas direktors anulēja rīkojumu par zēna pārcelšanu 8. klasē un atzina par nederīgu viņam izsniegto liecību par 7. klases pabeigšanu.

2014. gada 10. maijā kāda pamatskola informēja bāriņtiesu, ka zēns 2013./2014. mācību gadā nav apmeklējis skolu, un paturēja viņu vēl vienu gadu 7. klasē. Tā paša gada novembrī sieviete ar citu tālmācības vidusskolu noslēdza līgumu par dēla uzņemšanu mācību programmas 7.–9. klasē, kur 2015. gada maijā viņš pabeidza 8. klasi.

Sievietes sūdzību par viņas dēla tiesībām uz izglītību pamatizglītības līmenī, jo dēlam periodiski bija liegta piekļuve obligātajai pamatizglītībai, ECT svītroja no izskatāmo lietu saraksta, jo viņas aprakstītais iespējamais konvencijas pārkāpums ir ticis novērst nacionālā līmenī.

ECT norādīja, ka kopumā sievietes dēls nebija kavējis nevienu mācību gadu un bija ieguvis kvalitatīvu izglītību.

Savukārt sievietes sūdzību daļā par dēla tiesībām uz izglītību mūzikas skolā ECT atzina par acīmredzami nepamatotu, jo ECT netika sniegti pietiekami daudz faktu un apsvērumu par mūzikas skolu lomu Latvijas izglītības sistēmā, lai ECT spētu vērtēt sūdzību pēc būtības.

ECT spriedumu trīs mēnešu laikā no pasludināšanas dienas ir tiesības apstrīdēt, lūdzot lietu nodot izskatīšanai ECT Lielajā palātā.