Kas kopīgs psihoterapeitam, kurš apgalvo, ka vakcīnas var izraisīt sirds muskulatūras degradēšanos, un imunologam, kurš stāsta, ka vakcīnas satur veselībai kaitīgo grafēnu? Abi ir publiski izplatījuši ziņas, ko faktu pārbaudītāji atzinuši par nepatiesām, taču nekādas atbildības viņiem par to nav bijis. Vai tas mainītos, ja Saeimas deputāti pieņemtu grozījumus Krimināllikumā (KL), kas paredzētu atbildību par apzinātu nepatiesu ziņu izplatīšanu? Ar vairāku praktisku piemēru palīdzību “Delfi” skaidro, kādos gadījumos pretrunīgi vērtētā likuma norma varētu tikt “iedarbināta” praksē.
Arī pašlaik nepatiesu ziņu izplatīšanu publiskajā telpā var traktēt kā huligānismu, ja vien tās rada sabiedriskā miera traucējumu, un par to policijā patlaban uzsākti vairāki kriminālprocesi. KL grozījumu iniciatore Tieslietu ministrija (TM) gan vēloties likumu precizēt “atbilstoši mūsdienām”, tāpēc piedāvā jaunu likuma normu, kurā būtu atsevišķi izdalīts un skaidri formulēts viens huligānisma paveids – apzināta nepatiesu ziņu izplatīšana publiskā telpā. No Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētāja Andreja Judina (JV) teiktā izriet, ka šis precizējums veikts tāpēc, lai palīdzētu šīs normas piemērotājiem, padarot to skaidrāku un konkrētāku.
Grozījumu autori atbildīgajā ministrijā akcentē, ka kriminālatbildība arī grozījumu pieņemšanas gadījumā nebūtu visiem nepatiesu ziņu izplatītājiem, jo tā iestātos pie noteiktiem nosacījumiem. Pirmkārt, nepatiesās informācijas izplatīšanai būtu jābūt apzinātai. Otrkārt, būtu jāiestājas noteiktām sekām. “Uzsveram, ka atbildības iestāšanās paredzēta tikai tad, ja personas darbības rezultātā rupji traucēta sabiedriskā kārtība un cilvēku miers,” skaidro TM.
Grozījumi vērtēti pretrunīgi, jo pret tiem iebilst ne tikai tie politiķi, kuriem dezinformatori palīdz vairot politisko kapitālu. Vairākas kritiskas piezīmes iecerētie grozījumi izpelnījušies arī no Saeimas Juridiskā biroja. Norma ir noformulēta juridiski korekti, un, ja tā tiek piemērota praksē atbilstoši mērķim, tad problēmām nevajadzētu būt, norāda Saeimas Juridiskā biroja vecākā juridiskā padomniece Līvija Millere. Taču tās varētu rasties, ja, izmantojot šo normu, tiesībsargājošās iestādes cilvēkus sāktu saukt pie atbildības par viedokļa paušanu vai dalīšanos ar informāciju, ko tās izplatītāji uztvēruši kā ticamu. Tāpat arī tiesības uz vārda brīvību ir svarīgs aspekts, vērtējot šo normu, secināms no Milleres teiktā.
Lai vērtētu, kā likuma norma izpaustos praksē, “Delfi” izvēlējās piecus piemērus, ko lūdza komentēt Judinam, Millerei un TM ekspertiem. Izvēlētie piemēri ir psihoterapeita Viestura Rudzīša tvīts par to, ka vakcīnas izraisot sirds muskulatūras deģenerāciju, viltus ziņa par veselības ministra Daniela Pavļuta (A/P) “pareģojumiem”, faktos nebalstīta mediju ziņa par to, ka mūžībā aizgājušais Arnis Cimdars slimnīcā varētu būt uzrādījis viltotu vakcinācijas sertifikātu, mācītāja sprediķis par to, ka homoseksuāli cilvēki nonāks ellē, un ārsta imunologa Laura Līcīša radio intervijā paustais, ka vakcīnas satur grafēnu.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
