Pirmā lieta, ko visi no šīs traģiskās nakts atceras, ir lielais sals. Tie, kuri pirmie devās dzēst ugunsgrēku Reģu pansionātā pie Alsungas, joprojām atminas arī degošajā ēkā iesprostoto cilvēku izmisuma kliedzienus un centienus izkļūt no nāvējošā sprosta. 23. februārī aprit 15 gadi kopš Reģu traģēdijas, kad ugunsgrēkā gāja bojā 26 cilvēki. Nelaimē vainojamās amatpersonas formāli tika sodītas, bet valsts tā arī nav izpildījusi savu solījumu par piemiņas vietas izveidi – Reģu traģēdijas upuri ir aizmirsti.
Blakus Reģu muižai atrodas Silvijas Teteres murkšķu ferma. Tieši Silvijas mazdēls Gusts 2007. gada 23. februāra aukstajā naktī pirmais pamanīja ugunsnelaimi un ap vieniem naktī izsauca glābējus. “Tas bija piektdienas vakars. Mazdēls bija atbraucis no Jelgavas, kur viņš studēja. Viņam sāpēja kakls, un viņš naktī skatījās pa televizoru boulinga sacīkstes. Es jau biju piemigusi. Tad viņš pa logu ieraudzīja, ka no Reģu puses nāk ellīga gaisma. Puisis puspliks izskrēja ārā, tajā lielajā salā. Es satraucos, kas tad viņam ir noticis. Viņš atnāca atpakaļ un teica: “Oma, celies, Reģi deg!” Es saku, ka var jau jokus taisīt, bet ne jau tādus. Tad viņš paķēra manu telefonu un izsauca ugunsdzēsējus. Nākamajā dienā es ugunsdzēsēju priekšniekam jautāju, kurš pirmais ir zvanījis par Reģiem – mans mazdēls vai kāds no pansionāta darbiniekiem. Gusta zvans bija pirmais,” portālam “Delfi” stāsta Silvija Tetere.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
