Tomātmaizītes. Tās Roberts Ķīlis ēstu savas dzīves pēdējā maltītē. Tik nenozīmīgu detaļu no kādas intervijas atcerējos, kad izlasīju ārlietu ministra Edgara Rinkēviča (JV) ierakstu tviterī: "Latvija ir zaudējusi erudītu un izcilu zinātnieku, kurš bieži gāja pa priekšu savam laikam." Sāpīgi, jo bija tā laime Ķīli pazīt kā izcilu pasniedzēju.
Sociālantropoloģijas lekcijās viņš izpurināja manus priekšstatus, liekot apjaust, cik viss ir relatīvs. Faktoloģiskie virknējumi ar humora piešprici par radniecības sistēmām pasaulē bija aizraujoši: kā precas māsīcas un brālēni, kā izzudīs nukleārais ģimenes modelis, kā sabiedrību izmainīja hormonālās tabletes izgudrošana, jo kopš tā brīža dzimstību kontrolēja sievietes. Ķīlim patika konfrontēt. "Kāpēc neprecies, ja astoņus gadus esat kopā?" viņš pavaicāja, kamēr citi bija izgājuši pārtraukumā. Un pajautāja tā, ka tas neaizvainoja. Tas bija vietā un laikā, jo – antropoloģiski. Šķiet, Ķīlis neatslāba, prāts bija nerimstošā darbībā un analīzē. Katrs cilvēks viņam bija neliels lauka pētījums. Tāpat kā katra diena. Šā gada 14. marts bija 54. dzimšanas diena, bet divas dienas vēlāk – šīs zemes pēdējā.
Ideja nosaka realitāti
Pirmo dienu Roberts piedzīvoja Rīgā, uzauga Valkā. Kopš 5. klases draudzējās ar Modri Miķelsonu, kurš sabiedrībā zināms kā grupas "Sestā jūdze" solists. "Sasēdāmies skolā vienā solā. Priekšpēdējā. Bijām jautra kompānija. No dienas uz dienu kļuvām draudzīgāki, vēlāk spēlējām vienā blicē," atceras Modris, kuram grūti pieņemt, ka drauga vairs nav.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
