'Šeit ir mierīgi – tas arī galvenais' – Latvijā nonākušās bēgļu ģimenes stāsts

Sarunas brīdī ģimene Rīgā bija pavadījusi divas dienas. Izvēli par Latviju kā savu galamērķi daļēji ietekmējis tas, ka šeit jau apmetušies draugi, kuriem Rīgā ir dzīvesvieta un līdz ar to arī iespēja uz pāris dienām izmitināt ģimeni. Runājot par Latviju, ģimene īpaši izceļ, ka šeit ir mierīgi un arī kopumā sarunas gaitā pozitīvi izsakās par valsti, kurā tikko ieradušies.

"Principā, šeit ir mierīgi – tas arī galvenais. Mēs paši esam no Harkivas un tur šobrīd ir ļoti traki. Mēs tur palikām astoņas dienas līdz izlēmām aizbraukt. Ilgstoši meklējām kādu mierīgu vietu, kur var palikt un kur var justies droši," skaidroja ģimenes māte.

Ģimenes stāstītajā īpaši skaidri iezīmējas arī cits motīvs – vispārēja neziņa par to, kādā būs turpmākā apmešanās Latvijā, kā noritēs karš Ukrainā un kad tur vispār varēs atgriezties.

Vecrīgas atbalsta centrā ģimene ieradusies pirmdien pulksten 11, taču līdz pulksten 15 tā aizvien nebija sagaidījusi savu kārtu rindā. Par iespēju saņemt valsts un pašvaldības atbalstu viņi uzzinājuši no draugiem. "Mēs atbraucām ap pulksten 11 un šobrīd mums priekšā ir vēl 70 cilvēki. Bet mūs tur pabaroja. Mums līdzi ir mazs bērns, tādēļ iedeva arī uzkodas, šokolādi un sulu. Tur arī ir zupa, tāpēc neesam izsalkuši. Tas ir patīkami, jo nesēžam badā, un arī tas ir atbalsts," situāciju centrā raksturo ģimene.

Lai gan valsts un pašvaldības atbalstam ģimene sarunas brīdī vēl nebija pieteikusies, viņi jau bija saņēmuši mobilo sakaru SIM kartes, kas ļauj būt kontaktā ar tuviniekiem Ukrainā. "Tagad varam uzturēt sakarus ar saviem radiniekiem. Viņiem gan ir problēmas ar savienojumu, tādēļ sazināmies, kad vien tas ir iespējams. Stāstām viņiem, ka mums viss ir labi, un ceru, ka tā arī būs turpmāk," stāstīja ģimenes māte.

Līdz ar formalitāšu kārtošanu un mēģinājumiem aklimatizēties ģimene paralēli arī meklē kādu dzīvokli, kur varētu apmesties līdz brīdim, kad atkal varēs atgriezties Ukrainā. Līdzekļi dzīvoklim ģimenei esot pateicoties mātes darbam informāciju tehnoloģiju jomas uzņēmumā. Savukārt ģimenes tēvs ir ārsts un cer, ka Latvijā varēs turpināt darbu medicīnas jomā, taču vienlaikus mācot bažas, vai varēs to darīt bez valsts valodas zināšanām.

Pēc kara ģimene plāno atgriezties mājās - viņi ir apņēmušies palīdzēt atjaunot kara izpostīto Ukrainu. Šobrīd lielākās grūtības sagādājot neziņa, tostarp arī par tuviniekiem, kuri palikuši Ukrainā, kā arī nespēja viņiem palīdzēt. Taču visa šī fonā ģimene tik un tā uztur cerības pēc iespējas ātrāk atgriezties.

"Harkivā mums ir mājas, mēs vēlamies tur atgriezties. Kolīdz būs droši atgriezties, brauksim atpakaļ un palīdzēsim atjaunot infrastruktūru, jo tur ir ļoti lieli postījumi, it īpaši dzīvojamajām ēkām," apņēmusies ģimene. Viņi arī skaidroja, ka turpina sekot līdzi situācijai Harkivā: "Mums ir līdzi mājas atslēgas un tur aizvien ir mūsu kaimiņi, kuri ik pa laikam ziņo par situāciju tur, piemēram, ka mūsu mājai vairs nav logu. Mēs gan precīzi nezinām, kā tur ir, un nevaram arī šobrīd viņiem nekādi palīdzēt."

Vienlaikus, ņemot vērā daudzos jautājumus par turpmāko notikumu attīstību, ģimene apzinās, ka Latvijā, iespējams, būs jāpavada pat vairāki mēneši, un tādēļ arī cenšas atrast kādu dzīvokli, ko izīrēt ilgtermiņā.

Šeit gan ģimene saskārusies ar vienīgo izteikti negatīvo pieredzi Rīgā. Proti, tai atteikts dzīvoklis, jo saimniece neesot vēlējusies to izīrēt ukraiņiem. Atteikums saņemts, neskatoties uz to, ka nākamajā dienā bija jau sarunāts aplūkot dzīvokli, turklāt šo rajonu izvēlējušies, jo tur jau dzīvo viņu radinieki.

"Skatījāmies dzīvokli Ķengaragā, atradām, sazvanījāmies - viss labi. Saimniece teica, ka rīt varēsim nākt skatīties. Pajautāja, cik mūsu ir, un es teicu, ka es, vīrs un trīsgadīgs bērns. Viņa teica, ka viss labi, bet tad pēkšņi pajautāja, vai mēs esam no Ukrainas. Es teicu, ka esam, un viņa atbildēja: "Tad mēs jums nederēsim."," stāstīja ģimenes māte.

Bēgļu gaitās esošajai ģimenei šī bijusi pirmā pieredze ar pastāvīgas dzīvesvietas atrašanu Rīgā. Lai arī šāds atteikums piedzīvots tikai vienreiz no kopumā piecām, šīs nepatīkamās pieredzes atstātais iespaids esot saglabājies.

Jebkādas citas negatīvas saskarsmes pieredzes gan ģimene nav piedzīvojusi un kopumā pozitīvi raksturo pirmās divas Rīgā pavadītās dienas, norādot, ka jau paguvuši apmeklēt tirdzniecības centru. Kā pozitīvs aspekts arī tiek izcelts lielais skaits krievu valodā runājošo, kas atvieglojot saziņu.

Ģimene ir no Ukrainas otrās lielākās pilsētas Harkivas, kur arī pavadīja kara pirmās astoņas dienas. Tur šobrīd notiekošo viņi raksturo kā haosu. Ukrainas austrumos esošo pilsētu, kas ir piedzīvojusi smagu bombardēšanu un uzbrukumus no Krievijas armijas puses, ģimene pameta 4. martā. Jau tobrīd pilsētā uzturēties bijis bīstami.

"Par pēdējo iemeslu aizbraukšanai bija tas, ka, dzīvojot pāra ciparu ielas pusē, redzējām, kā pretējā pusē tiek sabombardētas sešas mājas. Mēs skatījāmies, kā deg daudzstāvu mājas, un zem mums konstanti braukāja glābēji. Visu laiku redzējām dūmus nākam no netālu esošajām ēkām un dzirdējām, kā sprāgst raķetes," aizbraukšanas iemeslus skaidro ģimenes māte.

Kamēr viņi vēl atradās Harkivā, esot slēpušies ēkas koridorā, starp nesošajām sienām. Dienām ejot un situācijai tikai aizvien vairāk pasliktinoties, pakāpeniski pastiprinājusies sajūta, ka pilsēta būtu jāpamet. Ģimene arī divas dienas slēpusies pazemes metro stacijā, taču tur bijis pārāk daudz cilvēku, turklāt tā neesot bijusi piemērota vieta ģimenes trīs gadus vecajam bērnam.

Pirms braukšanas viņi centušies savākt gana pārtikas, taču arī tas bijis bīstami. "Bija tāda situācija, ka ļaudis devās uz izdales punktu dabūt ūdeni un viņus vienkārši sašāva. Tas bija citā pilsētas pusē, bet mēs tik un tā sapratām, ka būtu pakļauti briesmām," atminas ģimene. Situāciju vēl vairāk sarežģījis tas, ka citur Ukrainā viņiem nav radinieku, kuri varētu palīdzēt, taču, jau esot ceļā, atklājies, ka valsts iekšienē un rietumu daļā aktīvi darbojas brīvprātīgie, kuri palīdz ar pajumti un pārtiku.

Ģimenei arī nav sava transporta, tādēļ ceļš cauri Ukrainai bijis ilgs un sarežģīts, mērojot garas distances dažādos autobusos, kā arī citu palīdzēt gatavo automašīnās. Ņemot vērā, ka šādā veidā pavadītas aptuveni piecas dienas, Ukrainā nācies nakšņot dažādās vietās, tostarp, piemēram, bērnudārzos un bērnu slimnīcās.

Sākotnēji bijis plānots doties uz Poliju, bet, uzzinot, ka tur jau tobrīd bija liels skaits bēgļu, beigās kā galamērķis izvēlēta Rīga. Latvijā ģimene nokļuvusi, braucot caur Slovākiju, Čehiju, Poliju un Lietuvu – valstīm, kur jau šobrīd esot daudz kara bēgļu. Lielās cilvēku plūsmas turklāt nebija vienīgā problēma – birokrātisku šķēršļu dēļ tur arī bijis krietni sarežģītāk izīrēt dzīvokli.

Visu šo izaicinājumu fonā tomēr esot bijušas arī pozitīvas lietas. Viena no tām - brīvprātīgo palīdzība gan Ukrainas teritorijā, gan pārējās valstīs, kurās pabijuši. Dažādu valstu, tostarp Latvijas, brīvprātīgie ģimenei devuši pirmās nepieciešamības preces, apģērbu, sadzīves preces un rotaļlietas.

Tādējādi, esot bēgļu gaitās, ģimene pārliecinājusies, ka dažādais atbalsts, par ko šobrīd tik daudz dzirdams presē, nav tikai vārdos, bet gan arī darbos. Kā vienu no piemēriem viņi izceļ bezmaksas pārtiku, ko Latvijā nodrošinājusi kāda degvielas uzpildes stacija, kurā piestāts pa ceļam uz Rīgu.

Kopumā kā pozitīvs aspekts arī tiek izcelts simboliskais atbalsts, proti, pie ēkām izkārtie karogi un cita Ukrainas simbolika, ko šobrīd var manīt dažādas pasaules valstīs un tostarp arī Latvijā.

Vaicāti, kādu ziņu viņi vēlētos nodot Latvijai, ģimene aicināja būt stipriem un šādās situācijās palīdzēt tiem, kuriem tas ir nepieciešams, jo jebkura darbība beigu beigās "atnāk atpakaļ".