Šokē, saliedē vai mobilizē – kā sabiedrību ietekmē Ukrainas kara foto. Spriež eksperti

"Kādas bildītes mēs sev galvā lejupielādējam, tādas bildītes mūs sāk vadīt," par smadzeņu līdzību datoram un fotogrāfiju ietekmi uz cilvēku izturēšanās veidu portālam "Delfi" teic viens no uzrunātajiem ekspertiem – Rīgas Stradiņa Universitātes (RSU) docents Artūrs Utināns.

Portāls "Delfi divos rakstos pētīja to, kā kara fotoattēli ietekmē cilvēka uztveri, maina gan atsevišķa indivīda, gan sabiedrības izturēšanos.

Tāpat pētījām, vai "parasta" kara fotogrāfija var kalpot kā nozieguma liecība un kādus foto izmeklētāji varētu pievienot krimināllietas materiāliem, kurā, kā paredzams, tiks tiesāti Krievijas Ukrainā sāktā kara noziedznieki.

Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesors Ivars Austers portālam "Delfi" saka, ka, viņaprāt, cilvēki pie kara attēliem pierod. Ir jēdziens, "psychic numbing," kas gan radies citā kontekstā, bet tiek izmantots arī riska uztveres gadījumā – tā ir tāda kā "psiholoģiskā sasalšana," kad cilvēks kļūst nejūtīgs pret informāciju. "Piemēram, divu cilvēku nāve ir traģēdija, bet divu tūkstošu – statistika. Ir arī adaptīvā daļa – cilvēks nevar visu laiku drausmīgi baidīties, ir arī jādzīvo," viņš saka.

Austera teiktajam piekrīt arī LU Datorikas fakultātes profesors, Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters, kurš portālam "Delfi" atzīst – kara un konfliktu, kā arī pretkara protesta fotogrāfijas kopumā ir emocionāli iedarbīgas, jo rezonē ar skatītāju ķermenisko pieredzi. Sāpes, izmisums ir centrāli faktori, kas (gandrīz) ikvienam izraisa emocionālu sakāpinājumu. "Bet no otras puses – tā jau ir tā dzīve, kāda tā ir pasaulē šobrīd visapkārt," saka Šķilters.

Ar abiem kolēģiem ir vienisprātis arī RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns, piebilstot, ka cilvēku smadzenes "nemaz tā neatšķir, vai tas ir video, bilde, vai tā ir realitāte. Tā vienkārši skaidrojot, mēs redzam ar smadzenēm, nevis ar acīm, un smadzenēs ir tāda kā "online" videokamera – mēs redzam realitāti nevis tādu, kāda tā ir, bet smadzeņu virtuālu veidojumu".

Viņš min salīdzinājumu ar kino, kad skatītājs iejūtas varoņa "ādā", jūt viņam līdzi. Arī, skatoties kara fotoattēlus, mēs redzam sakropļotus ķermeņus, sagrautas mājas – tas var dot papildu realitātes iespaidu. Utināns gan uzreiz arī papildina, ka vieni cilvēki vairāk "aizmirstas" skatoties kino, viņiem pārdzīvojumi ir dziļāki, bet citi vairāk atceras, ka filmas varoņi ir tikai aktieri. Līdz ar to jautājums ir arī par to, vai konkrētos attēlus cilvēks uzskata par ko reālu, un kāda ir viņa paša dispozīcija.

Eksperti ir vienisprātis par to, kara notikumu fotogrāfijas ir jāpublicē, taču, kā saka Utināns, jautājums, cik derīgi katrs no mums izmanto šo informāciju, piemēram, vai tā mudina uz proaktīvu darbību, piemēram, palīdzēšanu cietušajiem.

Lai motivāciju iegūtu, nepietiek vien dzirdēt par traģiskiem notikumiem – šādu notikumu skatīšana savām acīm uzreiz motivē vairāk palīdzēt nelaime nonākušajiem, viņš skaidro.

Agresīvākus cilvēkus vairāk var ietekmēt agresīvas ainas, aizdomīgākus cilvēkus – aizdomīgāki attēli, skaidro Utināns, papildinot, ka ir daļa cilvēku, kuriem, piemēram, ir izteikta kara fobija, kuros dominē bailes. Ir pierādīts – kara fobija ir lielāka tajās valstīs, kas karu ilgi nav piedzīvojušas, piemēram, Zviedrijā vai tikpat labi arī Latvijā, viņš saka, un uzsver, ka "šādus cilvēkus, kam ir izteiktas bailes no kara, vairāk ietekmē ainas, kur ir kara upuri, bēgļi, izvarošanas stāsti, nogalināšanas, un tā tālāk".

Utināns arī atzīst, ka ikviens no mums dzīvo tādā kā informācijas burbulī – "ja mēs sastaptos ar dažām bildēm, tas daudz mūs neietekmētu. Mūs ietekmē šo bilžu konkurence. Ja es eju pa ielu, un visapkārt viss ir mierīgi, un tad es "atrodu" pa kādai atsevišķai bildei ar kādu traģiskāku stāstu, tad tomēr pārsvarā manā prātā ienāk iepriekš redzētās mierīgās ainas, jo tās bija pārsvarā".

Proti, ja cilvēks visu laiku skrollē "Tiktok" vai "Youtube", un viņš izvēlas, kā arī viņam algoritms piespēlē specifiskas informācijas bildes, tad viņa smadzenēs šī informācija izgulsnējas, līdz ar to dažiem cilvēkiem pat ir tā, ka viņi "iziet pilnīgi mierīgā pilsētā uz ielas un jau skatās, vai kāds kaut kur nešaus – tā realitāte jau sāk sagrozīties", atzīmē docents.

Savukārt Austers pauž pārliecību, ka cilvēki, redzot kara šausmas, ir gatavi ziedot, palīdzēt, dalīties pajumtē.

"Mums vajag pamatojumu tam, ko mēs darām, un šādi attēli piešķir jēgu. Visi attēli un video, ko esam redzējuši, automātiski un zibenīgi kalpo par pietiekami spēcīgu motīvu – jā, tās ir briesmas, un mums ir jāpalīdz šiem cilvēkiem. Sniedzot drošību citiem, tu arī kaut kādā veidā palīdzi sev," viņš saka.

Kara bildes, asinis, sāpes izmisums un tā tālāk jebkuram lietotājam atstāj nomācošu iespaidu, un cilvēkiem ar depresīva rakstura traucējumiem – tas vēl jo vairāk iedarbojas, saka Šķilters.

"Nedomāju, ka šādas bildes mudinātu uz vardarbību – vismaz nekādi pētījumu rezultāti par to neliecina," viņš norāda, piebilstot, ka savulaik gan bijusi diskusija par to, vai vardarbīgu videospēļu spēlēšana jauniešos rada vardarbīgas tieksmes, taču nekas no tā stingri neapstiprinājās.

Vaicāts par to, kā kara foto ietekmē cilvēkus, kuriem jau ir noslieces uz vardarbīgu rīcību, Austers saka, ka "tas ir kā runāt par agresīvas autovadīšanas ierobežošanas reklāmām – ir kaut kāds mazs cilvēku pulks, kuru šīs reklāmas iespaido pretējā virzienā, radot idejas par to, kā gūt asas izjūtas".

Viņš atzīst, ka, piemēram, redzot Bučas notikumu attēlus, bez visa tā, ka mūsos ir aktualizēta līdzcietības daļa, tas tomēr nozīmē "atteikties no sava pasaules skatījuma un ilūzijām, ka pasaule ir kļuvusi labāka, un ka mūsdienās nekas tāds nevar notikt, ka ir visādas starptautiskās vienošanās".

"Grūst pasaules aina, un tas piešķir papildu traģiskuma dimensiju," viņš saka.

Utināns stāsta par tādu fenomenu kā to, ka "šausmas pielīp" – ir pat termins "lipīga informācija", ko medicīnā salīdzina ar lipīgiem vīrusiem. Šī "lipīgā informācija kā tāds vīruss tiek mūsu galvā, un ir aktīvā stāvoklī, un tas liek skatīties šīs kara ainas vēl un turpināt šausmināties," viņš saka.

RSU docents gan atgādina, ka cilvēkiem valstīs, kurās sen nav bijis kara, ir lielāka kara fobija nekā tiem, kuri ir Ukrainā. "Ukrainā sāk pierast pie tā – beigtiem cilvēkiem un sagrautām mājām. Smadzenēm iestājas tāda kā desensibilizācija jeb pierašana," viņš skaidro.

Turklāt cilvēka smadzenes daudz neatšķiras no datora – "kādas bildītes mēs sev galvā lejupielādējam, tādas bildītes mūs sāk vadīt", saka Utināns. Viņš akcentē – cilvēki gan dažreiz mēdz domāt: "es vadu savas domas, man ir sava brīvā griba," taču faktiski ir tā, ka "domas vada mūs, tie iekšējie tēli un domāšanas shēmas ir tās, kas mūs vada".

Viņš kā vienu no piemēriem min kara propagandu Krievijā, kas tiek īstenota ar mākslas filmām, attēliem, plakātiem, – "pavērš vērtības pavisam otrādāk" – vienu informāciju ignorē, citu visu laiku uzsver, līdz ar to 80% cilvēku var ticēt, ka Ukraina patiešām ir apdraudējums. "Un tās ir tikai bildītes, televizors, jo nav citu bildīšu, kas ar tām konkurē," viņš skaidro. Docents papildina, ka "cilvēkam ir tāda dispozīcija kā ksenofobija, uz ko darbojas propaganda" – "vienmēr savējais, kaut arī izvarotājs, ir savējais. Bet svešinieks ir tas sliktais". Apdraudējums no ārpuses saliedē apdraudētos, viņš saka.

Utināns arī atzīst, ka cilvēka smadzenes faktiski pierod pie visa, izņemot, ja ir kādas pataloģijas – piemēram, patoloģiski bailīgi vai patoloģiski agresīvi cilvēki var ilgi "degt" ar šo afektu. Tā gan, pēc Utināna teiktā, esot populācijas mazākā daļa.

Viņš arī atgādina, ka tad, ja fotoattēlu un video skatīšanās sekas ir negulētas naktis un dzīvošana trauksmē, un vienīgais efekts ir negatīva ietekme uz veselību, tad cilvēkam pašam jāmācās "atlipt" no "lipīgas informācijas", jo "citādi mūsdienās neizdzīvosi".

Jau ziņots, ka Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā ar raķešu apšaudēm, uzlidojumiem un sauszemes spēku ienākšanu sākās agrā 24. februāra rītā. Tomēr līdz šim Krievijas spēki nav spējuši ieņemt ne galvaspilsētu Kijivu, ne kādu citu no lielākajām Ukrainas pilsētām.

Kopumā karš Ukrainā turpinās kopš 2014. gada, kad Krievija okupēja Krimas pussalu un aizsāka karu Ukrainas austrumos.