Ārlietu komisija lemj apturēt Latvijas un Krievijas līguma pantu par memoriālo būvju uzturēšanu

Komisija vērtēja starpvalstu vienošanās par Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību 13. pantu, kas līdz šim minēts kā galvenais arguments Rīgā, Uzvaras parkā, esošā pieminekļa aizsardzībai.

Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica (JV) norādīja, ka 1994. gadā Latvija parakstīja četru starptautisku līgumu pakotni, kas paredzēja Krievijas bruņoto spēku izvešanas noteikumus un termiņus. Tikai viens no šiem līguma pantiem runā par to, ka saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu.

Viņa atzīmēja, ka piemineklis Pārdaugavā Latvijas un Krievijas diplomātiskajā sarakstē ticis atzīts par vienošanās 13. panta subjektu un toreiz, apliecinot gatavību uzturēt un saglabāt pieminekli, Latvija vērtēja to par vietu, kurā Latvijas iedzīvotāji varētu pieminēt Otrā pasaules karā kritušos un kara beigas.

ĀM parlamentārā sekretāre uzsvēra, ka 24. februārī Krievija sāka militāru iebrukumu Ukrainā. Pēc viņas paustā, tas ir uzskatāms par ANO statūtu 2. punkta pārkāpumu attiecībā par apņemšanos atturēties no draudiem lietot spēku vai spēka lietošanas pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību. Minētā norma - ANO statūtu 2. pants - ir norma, kas ir starptautiski imperatīva un no kuras nav pieļaujama atkāpe.

Kalniņa-Lukaševica norādīja, ka Krievija ir pārkāpusi imperatīvo normu un arī Krievijas iebrukums Ukrainā ir uzskatāms par agresiju. Viņa skaidroja, ka ANO Ģenerālās asamblejas 1974.gada rezolūcijā ir uzskaitītas pazīmes, kas tieši ir valsts agresija pret citu valsti un Krievijas rīcība atbilst ļoti daudziem punktiem.

ĀM parlamentārā sekretāre atzīmēja, ka Latvija, tai skaitā arī ar Saeimas paziņojumiem, savos publiskajos paziņojumos ir daudzkārt kategoriski nosodījusi Krievijas militāro agresiju un plaša mēroga iebrukumu Ukrainā. Tāpat Latvija arī nosoda visus noziegumus pret cilvēci un genocīdu un apzinās savu pienākumu atzīt un novērst šos noziegums, lai nodrošinātu to neatkārtošanos.

Viņa aicināja ņemt vērā, ka starptautiskajās attiecībās Krievija bija pārņēmusi Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) tiesības un pienākumus un uzskata sevi par tās pēcteci un mantinieci. Pēc ĀM parlamentārās sekretāres paustā, Latvijas un Krievijas attiecībās šo pēctecību apliecina 1994.gadā noslēgtie starpvalstu līgumi par bruņoto spēku izvešanu, tādējādi Latvijas 50 gadu ilgā padomju varas okupācija ir vistiešākajā veidā saistīta ar Krieviju, kā arī ar tās šībrīža rīcību un objektiem, kas to simbolizē.

ĀM parlamentārā sekretāre uzsvēra, ka Latvijas valsts ir piedzīvojusi kara šausmas un skaidri apzinās, ka rīcība, ko patlaban īsteno Padomju Savienības pēctece, klaji pārkāpj starptautisko tiesību imperatīvās normas un devalvē pēckara laikā radīto starptautisko kārtību, kas Latvijai kā karā cietušai valstij ir augstākais pēckara starptautiskās sabiedrības sasniegums miera un kārtības nodrošināšanā.

Viņa norādīja, ka Padomju Savienības simbolika ir tieši asociējama ar Krieviju un tās bruņotajiem spēkiem, tādēļ Padomju Savienības simboli patlaban apzīmē valsti - agresoru, kas rada draudus starptautiskajam mieram un drošībai. Kalniņa-Lukaševica akcentēja, ka Latvija klaji nosoda šādu Padomju Savienības pēcteces rīcību un Latvijai tās teritorijā nav pieņemami objekti, kas asociējami ar Krievijas īstenotajiem agresijas aktiem.

Runājot par pieminekļa Uzvaras parkā pašreizējo vēstījumu, viņa skaidroja, ka Krievijas amatpersonu izteikumos tā saucamās speciālās militārās operācijas mērķis tiek bieži pielīdzināts padomju armijai un tās paveiktajam, atbrīvojot Eiropu no fašisma. Tādējādi padomju armijas tēls un tā simbolika Latvijas iedzīvotāju apziņā patlaban asociējas ar Krievijas agresiju un tās bruņoto spēku pastrādātajiem noziegumiem Ukrainā. Tieši Krievijas amatpersonu izteikumi un retorika veido tiešo sasaisti starp šībrīža Krievijas agresiju un Padomju Savienības simboliku.

ĀM parlamentārā sekretāre norādīja, ka Krievijas bruņoto spēku veiktās noziedzīgās darbības Ukrainā un Krievijas propagandas retorika, kas attaisno šādu rīcību, ir diskreditējusi pieminekļa Pārdaugavā simbolismu kā padomju armijas uzvaru pār fašismu un karā kritušo piemiņas vietu, un patlaban tas ir kļuvis par vietu, kas asociējas ar un simbolizē agresorvalsti.

Savukārt, runājot par starptautiskām tiesībām un starptautisko praksi, viņa pieminēja ANO Starptautisko tiesību komisijas 2001. gadā pieņemtos pantus par valsts atbildību par prettiesisku rīcību, un tie paredz, ka valstīm ir jāsadarbojas, lai tiesiskiem līdzekļiem izbeigtu būtiskus un sistemātiskus starptautisko tiesību imperatīva normu pārkāpumus un ka valstis nevar atzīt par tiesisku nopietna pārkāpuma radītu situāciju vai jebkādā veidā atbalstīt šādas situācijas uzturēšanu.

ĀM parlamentārā sekretāre uzsvēra, ka Latvija, piekrītot Starptautisko tiesību komisijas juridiski autoritatīvajam viedoklim, arī akcentē, ka valstis nevar ar savām darbībām atzīt kādas nopietnu pārkāpumu situācijas un tādēļ Latvija nevar arī ar netiešām darbībām atbalstīt Krievijas īstenoto starptautisko imperatīvo normu un vispārīgo principu pārkāpums.

Viņa norādīja, ka savā teritorijā Latvija nevar pieļaut situāciju, ka, neveicot kādas aktīvas darbības, tā varētu kaut kādā veidā ļaut propagandēt Krievijas agresijas un kara simbolus. ANO Starptautisko tiesību komisijas 2011. gadā pieņemtie panti par bruņotu konfliktu ietekmi uz līgumiem skaidro, ka bruņota konflikta esamība pati par sevi neizbeidz vai neaptur starptautisku līgumu darbību gan gadījumos, kad valstis ir savstarpēji iesaistītas konfliktos, gan tad, ja viena no valstīm ir iesaistīta konfliktos.

Vienlaikus, pēc Kalniņas-Lukaševicas paustā, tiek uzsvērts, ka eksistē faktori, kas tomēr ir piemērojami, izvērtējot, vai līgums ir izbeidzams vai apturams bruņota konflikta gadījumā. Tādi, piemēram, ir līguma objekts un mērķis, un, izejot no šīs vienošanās sociālā aspektā, vienošanās mērķis ir nodrošināt militāro pensionāru sociālo nodrošinājumu, medicīnas aprūpi. Tāpat izriet, ka vienošanās 13. pants arī būtu pamatā skatāms karavīru un militāro pensionāru apbedījumu kontekstā, kas ir daļa no sociālās aizsardzības jautājumiem. 13. pants neparedz kara agresijas simbolu aizsardzību.

Viņa atzīmēja, ka aizvadīto 30 gadu laikā ir mainījusies ģeopolitiskā situācija un līdz ar to arī starptautiskā prakse, tādēļ arvien vairāk valstu kritiski izturas pret kara simbolikas saglabāšanu. Pēdējās desmitgadēs ir likvidēti vai pārvietoti salīdzinoši daudzi pieminekļu arī citās Eiropas valstīs.

"Jāatzīmē un jāuzsver, ka starptautiskā prakse mainās vēl jo vairāk līdz ar šobrīd esošo situāciju, kad Krievija iebrukusi Ukrainā un veic klaju agresiju pret Ukrainu. Tādējādi mēs nonākam pie secinājuma, ka, ievērojot starptautisko praksi un ievērojot ANO statūtos noteiktos principus, patlaban Latvijai vairs nav pienākums attiecībā pret pieminekli Pārdaugavā, kas līdz šim izrietēja no vienošanās 13. panta," uzsvēra ĀM parlamentārā sekretāre.

Savukārt Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols (NA) mikroblogošanas vietnē "Twitter" akcentēja, - ja nākamnedēļ Saeima atbalstīts lēmumu par 13. panta apturēšanu, tad "okupācijas stabu varēs gāzt".

Pēdējā laikā saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā aktualizējies jautājums par Rīgā, Uzvaras parkā, esošo pieminekli un iespējām to demontēt.

"Konservatīvo" Saeimas frakcija ir iesniegusi parlamentā lēmumprojektu, lai virzītos ar Uzvaras parkā Rīgā esošā pieminekļa nojaukšanas ieceri. Parlamentā to plāno skatīt nākamnedēļ.