No cietokšņa līdz Ulmaņa kulta parkam – kas bija iecerēts Uzvaras parka vietā

Vieta, kur tagad Pārdaugavā atrodas Uzvaras parks, kopš 17. gadsimta bija Rīgas nocietinājumu sistēmas sastāvdaļa. Atbilstoši militārās kārtības noteikumiem, kas šeit bija spēkā līdz pat 1908. gadam, šo teritoriju bija aizliegts apbūvēt, norāda vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Tikai 20. gadsimta sākumā pilsēta ieguva iespēju šajā vietā izveidot sabiedrībai pieejamu parku, līdzīgi kā tas pusgadsimtu iepriekš notika ar bijušā Rīgas cietokšņa zonu, kur šobrīd ir Bastejkalns un Rīgas pilsētas kanāla josla.

Rīgas galvenais dārzu arhitekts un veidotājs Georgs Kūfalts 20. gadsimta sākumā izteica priekšlikumu daļu jaunā parka teritorijas apbūvēt ar vasarnīcām, līdzīgi Mežaparkam radot vasaras māju kvartālus. Pārdodot šos zemesgabalus, iegūto naudu viņš plānoja ieguldīt parka izbūvē. 1909. gada 30. novembrī pilsētas valde pieņēma šo projektu. Jaunais parks bija veltīts 200. gadadienai kopš Rīgas un Vidzemes pievienošanas Krievijai, tādēļ to nosauca par Pētera parku. Pēc projekta apstiprināšanas sākās parka ierīkošanas darbi – zemākās vietās noņēma melnzemi, aizpildīja tās ar Daugavas smiltīm un pēc tam atkal noklāja ar melnzemi. 1915. gadā gar tagadējo Uzvaras bulvāri iestādīja Holandes liepu aleju, kur tā redzama vēl šodien, grāmatā "Rīgas dārzi un parki" raksta arhitekte Irēna Dāvidsone.

1. pasaules kara laikā Pētera parka ierīkošanas darbi tika pārtraukti un pārtikas trūkuma dēļ daļā parka vietējie iedzīvotāji ierīkoja sakņu dārziņus. Pēc Neatkarības kara, 1923. gadā, Pētera parku pārdēvēja par Uzvaras parku par piemiņu Latvijas atbrīvošanai, bet 1930. gadā Rīgas pilsētas Dārzu pārvaldes direktora Andreja Zeidaka vadībā uzsāka tā labiekārtošanu iepriekš noteiktajās robežās. Savukārt 1936. gadā Valsts prezidents izdeva likumu par Uzvaras laukuma izbūvi, bet 1938. gadā tika izsludināts projektu konkurss.