Vienkāršs foto vai liecība – kā eksperti vērtē Krievijas noziegumu attēlus

Viņš atceras, ka lietā, kuru skatījis Hāgas tribunālā, "nevienu bildi uzreiz par pilnu neņēma" – prokuroram vajadzējis pierādīt virknē ekspertīžu, ka pierādījums ir oriģināls. "Bilde pati par sevi neko nenozīmē, ja tai nav piesaistes, citu pierādījumu ķēdes, tad tāda bilde ir tukša un tai nav pilnībā nekādas nozīmes," saka Ķinis.

Valsts drošības dienestā (VDD), kas šā gada 15. martā sāka kriminālprocesu par Krievijas Federācijas bruņoto spēku īstenotajiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci un mieru Ukrainā un īpaši aicināja atsaukties personas, kuras Krievijas nodarījumus Ukrainā fiksējušas foto, video vai audio formātā, portālam "Delfi" neatbild uz jautājumiem, cik foto un cik video liecības par noziegumiem VDD ir saņēmis, kā arī uz to, cik no kopējiem saņemtajiem audiovizuālajiem materiāliem ir atzīti par pieņemamiem un pievienoti lietai.

VDD vien apstiprina, ka izmeklēšanas gaitā no lieciniekiem ir ieguvis arī foto un videomateriālus, kuros fiksēti Krievijas bruņoto spēku noziegumi, un tie kā pierādījumi pievienoti krimināllietai.

VDD līdz maija sākumam bija uzklausījis 27 kara bēgļus. 16 kara bēgļi ir aptaujāti, noskaidrojot, ka tie nav bijuši tieši aculiecinieki Krievijas bruņoto spēku noziegumiem. Savukārt 11 personas, kas bijušas noziegumu aculiecinieki, tikušas padziļināti nopratinātas, portālam "Delfi" saka VDD. Dienestā arī informē, ka liecību sniegšanai līdz maija sākumam bija pieteikušies 48 kara bēgļi.

Turklāt šī kriminālprocesa ietvaros Latvijā ir izveidota izmeklēšanas grupa, kuru vada VDD. Grupā darbojas arī izmeklētāji no Valsts policijas un Valsts robežsardzes, kuri ir iesaistīti liecinieku aptaujāšanā un pratināšanā.

VDD par pašreizējo liecinieku skaitu norāda, ka liela daļa kara bēgļu Latvijā ieradās neilgi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, bēgot no karadarbības tobrīd vēl neskartajām zonām, un paši nav tieši saskārušies ar Krievijas bruņoto spēku uzbrukumu. Tāpat daļa kara bēgļu vismaz pagaidām atsakās sniegt liecības, norādot, ka ir psiholoģiski grūti runāt par pārdzīvoto.

Latvijas Universitātes (LU) Krimināltiesisko zinātņu katedras vadītājs Gunārs Kūtris portālam "Delfi" saka, ka tad, ja kara dokumentācijas uzņem amatpersonas, tad šiem attēliem un video ir lielāka ticamība, jo katra darbība tiek piefiksēta kādā dokumentā. Ja to piefiksē "kāds cilvēks no malas, tad tam ir uzmanīgi jāpieiet, jāpārbauda, vai materiāls nav viltus, vai sakombinēts, kaut kas no kādas citas vietas".

Tikmēr foto vēsturnieks Pēteris Korsaks, kurš citstarp arī apzinājis latviešu fotogrāfus – Otrā pasaules kara lieciniekus un pētījumu apkopojis grāmatā, portālam "Delfi" raksturo atšķirību starp "parastu" foto un tiem attēliem, ko uzņēmis profesionālis – "kara fotogrāfu uzdevums ir parādīt īstenību, arī šobrīd notiekošajā Krievijas iebrukumā Ukrainā – fotogrāfi parāda mums, cik šausmīgs ir karš, ka cilvēkus šauj skaidrā dienas laikā ne par ko". "Kara fotogrāfiem jānobildē un jānofilmē tas, kas notiek "pirmajās līnijās"," viņš saka.

"Tagad bildes var uzņemt katrs bērns ar mobilo telefonu. Vai bilde ir oriģināls vai montāža – priekš tam ir eksperti," saka Ķinis. Viņš skaidro, ka starptautiskajā kara tiesā visi liecinieki dalās divās daļās – tie, "kas kaut ko ir redzējuši," un otri ir eksperti-liecinieki, kas var liecināt, ka šī fotogrāfija ir oriģināls un nav montēta, un "tai var piesaistīt konkrētu ģeogrāfisku lokāciju, ko var apstiprināt konkrēts pierādījums, tad tā ir cita lieta". "Tad bilde var kalpot kā papildu pierādījums," uzsver Ķinis.

Viņš arī akcentē, ka "mūsdienās un ar mūsdienu tehnoloģijām var uzņemt tādas bildes, ka visiem ir šausmas, bet, kad skatās tiesā, kur piedalās abas puses, kas ir izdarījušas maksimumu, lai pierādītu apsūdzētā vainu vai nevainīgumu. Tad tā situācija izskatās pavisam citādāk, un tā viena bilde vai viens kadrs, kas ir internetā, vienalga, vai tā ir sagrauta māja, vai kas, tas neko nenozīmē".

Korsaks piebilst, ka, lai bilde kalpotu par kara liecību, tā nevar būt inscenēta. Kara fotogrāfi gan to arī nedara. "Ļoti konkrēts notikums, konkrēti cilvēki – viss uzreiz ir gatavs, tikai tas labi jānofotografē, jāizvēlas rakurss," viņš skaidro nianses. "Fotogrāfs domā par to, kā skatītājs uztvers redzēto, bet tas nenotiek tajā brīdī, kad bilde tiek uzņemta. Viņš domā drīzāk par to, kā viņam pašam tas izskatās, par to, lai bilde būtu efektīga, bet efektīgu kara bildi padara tas, ja ir uzņemts kāds kara asais notikums".

Pierādīšanas aspektu gan uzsver Ķinis, kurš saka, ka "viss ir saistīts ar kontekstu un pierādījumu ķēdi. Viens pierādījums nekad nevar būt par galvenāko. Krimināltiesībās viss ir jāvērtē kopsakarībā. Viss ir pierādīšanas jautājums".

Kūtris skaidro, ka "pierādījumiem ir pierādījumu ticamība, ko rada avots, no kurienes nāk pierādījums, kā arī iespēja to pārbaudīt.

Ja konstatē, ka tas ir šaubīgs, tad labāk neizmantot to par pierādījumu". Viņš atgādina, ka arī par noziegumiem, kas notiek tepat Latvijā, atbildīgie dienesti mēdz prasīt bildes un citus video – visas fotogrāfijas saliekot kopā var redzēt, ka tās papildina viena otru, un ir lielāka ticamība.

"Ja divi autori vienā vietā uzņem bildi no dažādiem rakursiem, notikums ir ticamāks," viņš saka.

Tāpat var gadīties, ka cilvēks savāc 100 fotogrāfijas un video, un cenšas ar to "masu" apliecināt konkrētu notikumu, bet dažkārt pietiek ar trim vai pieciem attēliem, kas pierāda to pašu. Viss ir atkarīgs no konkrētās situācijas, atzīst Kūtris.

Kūtris skaidro, ka kara notikumu izmeklēšana atšķiras no citu noziegumu izmeklēšanas, jo tā ir plašāka – attēli var būt no dažādām lokācijām. Šajā gadījumā pierādījumi vairāk strādā "uz masu"– jo vairāk materiālu atsūta, jo vairāk ir ko pētīt, lai izmantotu to par pierādījumiem.

"Konkrētie notikumi vienā, otrā, trešā vietā kopā raksturo, ka tās nav vis atsevišķas slepkavības, bet gan noziegums pret cilvēci," viņš saka.

Kūtris stāsta, ka, lai apliecinātu, ka noziegums ir genocīds, ir nepieciešama arī dokumentācija, tur ar attēliem vien nepietiek. "Piemēram, attēls ar masu kapiem neliecina, ka tas ir genocīds – tur var būt nogalināti visi iedzīvotāji, nešķirojot, vai viņš ir ebrejs, čigāns, vai ukrainis," uzsver Kūtris. Viņš skaidro, ka kara noziegumi ir, "kad militārpersonas iznīcina civiliedzīvotājus. Karā to nedrīkst darīt, karā jāvēršas pret militāro. Tāpat nežēlīgi un vardarbīgi masu slaktiņi ir ne tikai kara noziegums, bet noziegums pret cilvēci".

Jurists arī atzīst, ka fotogrāfijas un video ir labs ilustratīvs materiāls – šādi pierādījumi viens otru papildina, padara vairāk ticamu, bet viens atsevišķi iesūtīts materiāls var būt ļoti apšaubāms.

Vērtējot VDD rīcību šo noziegumu izmeklēšanā, Ķinis saka, ka "izmeklētāji dara savu darbu. Es nevaru pateikt, cik tas ir pareizi vai nepareizi, bet ja katrs sāks iesūtīt kādu bildi no interneta vai kaut kurienes, diezin vai tas būs jēgpilni. Izmeklētāji filtrēs, kurus pierādījumus pieņemt, kurus nepieņemt". "Es ļoti skeptiski izturos pret šādiem pierādījumiem. Ja attēlus sāks iesūtīt cilvēki, kas paši nav bijuši pat notikuma vietā, tas būs nenormāls informācijas apjoms, ko nespēs apstrādāt neviens izmeklēšanas dienests," viņš norāda.

Ķinis lēš, ka tad, ja Krieviju nesauks pie atbildības par agresiju un tās darbības tiks skatītas tikai kara noziegumu kontekstā, tad būs ļoti liela nozīme tam, vai tur blakus ir bijis militārs objekts vai nē. Ja kaut kur, kur cietuši civiliedzīvotāji, blakus ir bijis militārs objekts, tad tā ir cita lieta, bet, ja parādīsies, ka šauts tīri pa civiliedzīvotājiem, tad tā atkal ir cita lieta.

"Tur ir simtiem gadījumu, un to visu var konstatēt un to var darīt tad, kad redzama pilnvērtīga aina. Bet, ja vien bumba ir kritusi un cilvēks ir nogalināts, tad var saukt pie atbildības, ja atrod izpildītājs. Ja tagad Bučā cilvēku nošauj ar šāvienu pakausī, un konstatē šādus izpildītājus, kurus dabū Ukrainas teritorijā, viņus var saukt pie atbildības saskaņā ar Ukrainas likumu, tur nav nekādu problēmu. Ukraiņiem, tāpat kā Latvijai, ir atbildība par kara noziegumiem, tikai jautājums ir par to, vai tev ir iespēja dabūt to noziedznieku savā rīcībā," atzīmē eksperts.

"Ko cilvēks var pateikt par to, ka noticis kara noziegumos? Viņš liecina: "Šāva. Nokrita lādiņš, uzsprāga. Kaimiņš gāja bojā." Tas ir viss, ko viņš var liecināt, bet viņš nevar liecināt par trajektoriju, ieroča tipu, ar kuru tas šauts. Tur jābūt citiem pierādījumiem. Ko izmeklēšanai dos, ja būs divdesmit, trīsdesmit fotogrāfijas ar vienu bumbu bedri vai vienu izpostītu dzīvokli? Tas neko absolūti nedos, tam būs ļoti minimāla pierādījumu vērtība," pauž Ķinis.

Kūtris uzsver, ka "nevienam pierādījumam nav augstāka ticamība kā pārējiem. Var būt kvalitatīva fotogrāfija ir vērtīgāka par vienu video, kurā nevar saprast, kas notiek Ja video ir kvalitatīvs, tajā var redzēt saistību, piemēram, kur ir sprādziena eksplozijas dūmi un kur, piemēram, mājām saplīst logi. Video ir saistītāks, savukārt fotogrāfijā vienā bildē to sasaistīt nevar – tur būs vai nu sprādziens, vai izsistie logi atsevišķi. Un ja divas bildes noliek blakus un saka, ka tas ir viens un tas pats, nav tik ticami, kā tad, ja viss ir redzams vienā video".

Viņa skatījumā, attēls ir vajadzīgs, lai "piefiksētu, kas, kur, ko un kad ir izdarījis. Varbūt var piefiksēt cilvēka seju, formastērpu, to, no kāda transportlīdzekļa viņš izkāpj". Pierādījumam ir jāsasaista noziedzīgais nodarījums ar konkrēto cilvēku. "Cilvēks nozieguma brīdī ir emociju pārņemts, viņš nevar izdomāt, kādā rakursā ko uzņemt. Bildes ir vērtīgas, ja var sasaistīt, kurš ir tas, kurš izdarījis noziegumu," skaidro Kūtris.

Atminoties tribunāla lietu par kara noziegumiem Dienvidslāvijā, kurā piedalījies, Ķinis saka, ka bieži vien tas, ko prokurors izvirza un kas citiem cilvēkiem no malas izskatās acīmredzami, reizēm sabrūk kā kāršu namiņš, jo kara noziegumu tribunālos strādā izcili advokāti.

"Tie ir izcilākie savas jomas pārstāvji no konkrētajām valstīm, kas specializējušies kara tiesībās, un viņi prot savu lietu," viņš saka. Turklāt tiesneša rīcībā nav to pierādījumu, ko šie advokāti gatavojas iesniegt tiesas sēdē. Tiesai bijušas zināmas tikai ar tās liecības, kas sniegtas un iegūtas Dienvidslāvijā, bet tai nebija tādu pierādījumu, kurus būtu iesniedzis prokurors vai advokāts sēdes laikā. Ar šiem pierādījumiem tiesa iepazinusies tāpat kā pārējie – tiesas sēdes laikā.

"Un par atzīšanu vai neatzīšanu par pierādījumu notika ļoti spēcīga cīņa. Pierādīt atbildību par kara noziegumiem ir ļoti smags, resursu ietilpīgs tiesas procesa rezultāts. Bieži vien cilvēkiem tas patīk vai nepatīk, Hāgas tribunāls ne visus notiesā. Bija arī tādas personas, kuras attaisnoja. Advokāti tajā gadījumā vinnēja. Kā toreiz teica prokurori "teorija vienkārši neizturēja kritiku"," viņš atceras.

Pierādījumi ir jāvāc, par to nav šaubu. "Viena lieta ir noskaidrot vainīgos, bet otra – kā šos vainīgos saukt pie atbildības," viņš rezumē.

"Delfi" jau iepriekš rakstīja, ka kara fotogrāfijas un to aplūkošana maina gan individuāla cilvēka, gan visas sabiedrības uztveri par notiekošo.

"Kādas bildītes mēs sev galvā lejupielādējam, tādas bildītes mūs sāk vadīt," par smadzeņu līdzību datoram un fotogrāfiju ietekmi uz cilvēku izturēšanās veidu portālam "Delfi" teic viens no uzrunātajiem ekspertiem – Rīgas Stradiņa Universitātes (RSU) docents Artūrs Utināns.

Portāls "Delfi divos rakstos pētīja to, kā kara fotoattēli ietekmē cilvēka uztveri, maina gan atsevišķa indivīda, gan sabiedrības izturēšanos.

Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā ar raķešu apšaudēm, uzlidojumiem un sauszemes spēku ienākšanu sākās agrā 24. februāra rītā. Tomēr līdz šim Krievijas spēki nav spējuši ieņemt ne galvaspilsētu Kijivu, ne kādu citu no lielākajām Ukrainas pilsētām.

Kopumā karš Ukrainā turpinās kopš 2014. gada, kad Krievija okupēja Krimas pussalu un aizsāka karadarbību Ukrainas austrumos.