Ausma Ziedone-Kantāne. Pēdējās iestādītās puķes bija atraitnītes

Krāsām un niansēm bagāta. Tāda bija arī Ausmas Kantānes-Ziedones dzīve. Šogad Lieldienu brīvdienās abas draudzenes bija aizbraukušas uz Sicīliju. Sākumā gan Ingrīdai nācās Ausmu braucienam pierunāt, jo viņa bažījās, ka tas veselības dēļ būs par grūtu. Aizbrauca. "Es viņu turēju zem rokas, tā izstaigājām Sicīliju: bijām krodziņos, senās pilsētās. Etnā bijām, augšā vulkānā gan nekāpām. Ausma bija laimīga un pēc tam teica: "Cik labi, ka tu mani pierunāji,"" dalās Ingrīda. Ausma maija sākumā cieta sadzīviskā nelaimes gadījumā, nokļuva slimnīcā un 29. maijā 80 gadu vecumā nomira.

Runājot ar Ausmas līdzgaitniekiem, "Delfi" aplūko viņas dažādās šķautnes. Ausma kā aktrise. Kā Imanta Ziedoņa sieva. Kā politiķe. Kā draudzene.

Pēdējā atgriešanās Dailes teātrī

Līdzīgi kā braucienam uz Sicīliju, Ausmu nācās pierunāt arī viņas pēdējai kāpšanai uz skatuves pērn, kad režisors Viesturs Kairišs Dailes teātrī veidoja koncertciklu "Dailes kanons". Tajā Ausma uzstājās kopā ar aktrisi Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu un maestro Raimondu Paulu. Radošā komanda vēlējās atjaunot Ausmas monoizrādi, Vizmas Belševicas dzejas kompozīciju "Visi koki Dieva doti". To 1994. gadā režisēja Kārlis Auškāps. Tā bija viena no izrādēm, par kurām Ausma togad saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu "Gada aktrise".

"Mēs sākām ar Ausmu runāt. Viņa, protams, bija kategoriski pret. Jau bija nolēmusi, ka uz skatuves vairs nekāps," atceras Kairišs. Tomēr gan viņš, gan Ķuzule-Skrastiņa turpināja ar Ausmu runāt: "Es ar viņu satikos vairākas reizes – runājām par Belševicu, par teātri, dzīvi. Pat metafiziskas tēmas skārām. Tās ar viņu apspriest man vienmēr šķitis visinteresantāk. Pamazām tikāmies un runājāmies, soli pa solim, līdz kādu dienu viņa teica: "Nu, zini, Ilžuk, jā, darām to!""