ECT liek Latvijas valstij maksāt 25 000 eiro kompensāciju savulaik atlaistai aviācijas dispečerei

2012.gadā aviācijas dispečeru cīņa par lielāku sociālo labumu paketi pārauga konfliktā starp aviācijas dispečeri un vadību.

LGS vadības dispečeru arodbiedrība 2012. gada marta sākumā toreizējam satiksmes ministram Aivim Ronim un uzņēmuma kapitāla daļu turētāja pārstāvei Aivitai Ļubļinai-Goldmanei iesniedza prasību atcelt uzņēmuma valdi. Arodbiedrība toreiz situāciju raksturoja kā "nevaldāmu", norādot, ka "tā nopietni apdraud gan aeronavigācijas pakalpojumu nodrošināšanas kvalitāti un drošumu, gan Latvijas gaisa satiksmes izaugsmi un konkurētspēju starptautiskajā tirgū".

Kā dažus gadus vēlāk vēstīja "TV3" raidījums "Nekā personīga", trauksmes celšana pavērsās pret pašu arodbiedrības līderi. Viņu no darba atbrīvoja - turklāt darba devējs viņu apmeloja un piespieda veikt garīgās veselības pārbaudi. Tiesas Latvijā šos apstākļus neņēma vērā, tāpēc sieviete vērsās ECT.

Ārlietu ministrijā informē, ka ECT secināja, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11. un 6. panta pārkāpums, kas attiecas uz pulcēšanās un biedrošanās brīvību un tiesībām uz taisnīgu tiesu.

Savā 2014. gada 25. augusta iesniegumā ECT iesniedzēja, atsaucoties uz konvenciju, sūdzējās, ka viņas atlaišana no darba pēc tam, kad viņa kā LGS vadības dispečeru arodbiedrības valdes priekšsēdētāja sagatavoja un nosūtīja satiksmes ministram un LGS kapitāldaļu turētājam vēstuli, kurā tika kritizēta LGS valdes darbība, norādīts uz vairākiem ilgstoši nerisinātiem jautājumiem par gaisa dispečeru darba laika uzskaiti un atalgojumu, kā arī paustas bažas, ka gaisa dispečeru darba apstākļi apdraud aeronavigācijas pakalpojumu nodrošināšanas kvalitāti un drošumu, ir pārkāpusi viņas tiesības uz izteiksmes brīvību un tiesību uz biedrošanās brīvību.

Tāpat iesniedzēja uzskatīja, ka ir pārkāptas konvencijā garantētās tiesības, jo tiesas sēdes nacionālajās tiesās bija slēgtas un spriedumi nebija publiski pieejami. Savus apsvērumus ECT kā trešās puses iesniedza arī Eiropas Arodbiedrību konfederācija, Starptautiskā Transporta darbinieku federācija un Eiropas Transporta darbinieku federācija.

Pievēršoties sūdzības pieņemamībai izskatīšanai pēc būtības, ECT secināja, ka valdības izvirzītie argumenti, proti, ka iesniedzējai konvencijas izpratnē nav upura statusa un viņa nebija izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo nacionālās tiesvedības laikā iesniedzēja pēc būtības nav sūdzējusies par viņas atbrīvošanu no amata, ir noraidāmi.

ECT norādīja, ka process nacionālajās tiesās skāra jautājumus saistībā ar iesniedzējas atstādināšanu un atbrīvošanu no amata, līdz ar to iesniedzējas sūdzības nacionālās tiesvedības ietvaros pēc būtības bija tādas pašas kā iesniegumā ECT. Turklāt iesniedzējas atstādināšana, kā arī atlaišana, ECT ieskatā, bija tiešā cēloņsakarībā ar viņas sagatavoto vēstuli arodbiedrības vārdā. Ņemot vērā minēto, ECT konstatēja, ka iesniedzēja ir uzskatāma par upuri konvencijas izpratnē un ir izsmelti nacionālie tiesību aizsardzības līdzekļi. Tāpat ECT secināja, ka iesniedzējas sūdzības nav acīmredzami nepamatota vai nepieņemama izskatīšanai citu iemeslu dēļ.

Pievēršoties iesniedzējas sūdzības būtībai, ECT visupirms norādīja, ka, ņemot vērā lietas apstākļus un būtību, tā vērtēs iesniedzējas sūdzību saskaņā ar konvencijas 11.pantu, ņemot vērā arī konvencijas 10.pantu, taču iesniedzējas sūdzību par iespējamu konvencijas 10.panta pārkāpumu atsevišķi neskatīs.

ECT atgādināja, ka konvencijas 11.pants, kā to savā judikatūrā interpretējusi ECT, ietver tiesības arodbiedrībām aizstāvēt savu biedru intereses, kā arī vērsties pie darba devēja un tikt uzklausītām. Ja šāda iespēja netiek nodrošināta, arodbiedrību konvencijas 11.pantā garantētās tiesības ir ierobežotas pēc būtības. Līdz ar to valstij ir jānodrošina, lai arodbiedrību biedriem netiktu piemēroti nesamērīgi sodi, tajā skaitā arī disciplinārsodi, kas tos atturētu no savu interešu aizstāvības.

Ņemot vērā minēto, ECT pievērsās jautājumam, vai iesniedzējas tiesības uz biedrošanās brīvību tika ierobežotas, vai ierobežojums bija noteikts ar likumu, vērsts uz leģitīma mērķa sasniegšanu un nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. ECT konstatēja, ka par iesniedzējas darbībām ierosinātā dienesta izmeklēšana, viņas atstādināšana, aizliegums ierasties darbā, dīkstāves noteikšana un atbrīvošana no darba izrietēja no fakta, ka iesniedzēja arodbiedrības vārdā bija sagatavojusi vēstuli par darba apstākļiem LGS. Līdz ar to iesniedzējas tiesības uz biedrošanās brīvību tika ierobežotas. Pieņemot, ka iesniedzējas tiesību ierobežojums bija noteikts ar likumu, ECT atzina, ka pret iesniedzēju veikto pasākumu leģitīmais mērķis bija aizsargāt darba devēja tiesības.

Pievēršoties jautājumam, vai noteiktie ierobežojumi bija nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, ECT norādīja, ka ir nepieciešams konstatēt, vai nacionālās tiesas nodrošināja pietiekamu līdzsvaru starp iesniedzējas biedrošanās brīvību un darba devēja interesēm. Atbilstoši savai judikatūrai ECT uzsvēra, ka šādā gadījumā ir jāņem vērā četri elementi: konteksts, kādā paziņojumi tika izteikti, paziņojumu raksturs, nodarītais kaitējums darba devējam vai citām personām, un piemēroto pasākumu raksturs un smagums.

Attiecībā uz pirmo elementu ECT konstatēja, ka vēstules sagatavošana darba devējam ietilpa arodbiedrības kompetencē, savukārt nacionālās tiesas, vērtējot iesniedzējas sūdzības, šo faktu neņēma vērā un neizvērtēja vēstules saturu kontekstā ar arodbiedrības kompetenci, kas savukārt nozīmēja, ka nacionālā tiesa nepiemēroja atbilstošos standartus.

ECT atzina, ka arodbiedrības vēstulē paustais nepārsniedza pieļaujamā kritikas robežas, ņemot vērā, ka izteikumi nebija acīmredzami nepamatoti vai uzskatāmi par uzbrukumu LGS valdei, bet gan pamatoti apsvērumi par darba apstākļiem. ECT norādīja, ka nacionālās tiesas, atzīstot par nepatiesiem izteikumus par iespējamiem draudiem aviācijas drošībai, bija vērtējušas tikai to, ka šādi draudi nav iestājušies, taču nevērtēja, vai vēstulē paustie apgalvojumi par trūkumiem darba organizēšanā atbilst patiesībai.

Papildus ECT uzsvēra, ka darbinieku lojalitātes pienākums nevar ierobežot arodbiedrības tiesības aizstāvēt savu biedru intereses pēc būtības. Saistībā ar iespējamo kaitējumu, kas tika nodarīts darba devējam, ECT uzsvēra, ka arodbiedrības vēstule tika nosūtīta tikai tām iestādēm, kas pārraudzīja darba devēju, un netika nodota plašākai publikai.

Visbeidzot, pievēršoties iesniedzējai piemēroto pasākumu raksturam un smagumam, ECT konstatēja, ka tie bija jo īpaši skarbi un acīmredzami nesamērīgi ar darbībām, ko veica arodbiedrība. Neņemot vērā arodbiedrības tiesības vērsties pie darba devēja par jautājumiem, kas saistīti ar darba apstākļiem, kā arī to, ka iesniedzēja bija arodbiedrības pārstāve, nacionālās tiesas nolēmumi padarīja iesniedzēju personīgi atbildīgu par arodbiedrības lēmumu uzrunāt darba devēju.

Ņemot vērā minēto, ECT atzina, ka nacionālās tiesas nav vērtējušas iesniedzējas sūdzības atbilstoši konvencijas 11. pantam un ECT judikatūrai, līdz ar to iesniedzējai piemērotie pasākumi nebija samērīgi ar leģitīmo mērķi un uzskatāmi par nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā, konstatējot konvencijas 11. panta pārkāpumu, kas interpretēts konvencijas 10.panta gaismā.

Attiecībā uz sūdzības pieņemamību izskatīšanai pēc būtības, valdība norādīja, ka iesniedzējai nav upura statusa konvencijas izpratnē, jo iesniedzēja piedalījās visās nacionālo tiesu sēdēs un saņēma visus nacionālo tiesu spriedumus. Turpretī ECT konstatēja, ka iesniedzējas sūdzība par konvencijas 6.panta iespējamu pārkāpumu neattiecās uz viņas dalību procesā nacionālajās tiesās, bet gan uz tiesvedības atklātumu. Proti, iesniedzēja sūdzējās, ka netika nodrošināta publikas klātbūtne lietas iztiesāšanā, bet tiesas spriedums neesot pasludināts publiski. Līdz ar to, ņemot vērā, ka iesniedzējas sūdzība nebija noraidāma arī citu apsvērumu dēļ, ECT atzina iesniedzējas sūdzību par pieņemamu izskatīšanai pēc būtības.

Pievēršoties iesniedzējas sūdzības būtībai, ECT uzsvēra, ka atbilstoši konvencijas 6.pantam nacionālajām tiesām ir tiesības ierobežot publikas klātbūtni lietas izskatīšanā, tomēr šādā gadījumā ir jāsniedz pietiekams ierobežojuma nepieciešamības pamatojums, kas vērsts uz sabiedrības interešu aizsardzību. Savukārt attiecībā uz sprieduma publisku pasludināšanu, ECT norādīja, ka gadījumos, kad tas varētu radīt riskus valsts drošības interesēm vai citu personu drošībai, nacionālajām tiesām ir jāmeklē citi tehniski veidi, lai pamatprincips par spriedumu publisko pieejamību netiktu pilnībā ignorēts.

Ņemot vērā minēto, ECT atzina, ka konkrētajā lietā, nacionālās tiesas nebija sniegušas pamatojumu, kādēļ lieta būtu skatāma slēgtās tiesas sēdēs un kādēļ spriedumi nedrīkstētu tikt publiski pasludināti. Šāds pamatojums bija jo īpaši būtisks situācijā, kad lieta skar jautājumus, kas saistīti ar arodbiedrību tiesībām. Saistībā ar publisku pieeju nacionālo tiesu spriedumiem konkrētās lietas ietvaros, ECT secināja, ka, lai gan valdība norādīja uz iespēju personām lūgt izsniegt anonimizētu spriedumu kopijas, sniedzot pietiekamu pamatojumu šādam lūgumam, valdība nav norādījusi uz praksi, kas liecinātu, ka šādi lūgumi būtu apmierināti sistemātiski, bet gan tikai gadījumos, kad spriedumi ir nepieciešami pētniecības nolūkos. Ņemot vērā iepriekš minēto, ECT atzina, ka ir pieļauts konvencijas 6. panta pārkāpums.

Iesniedzēja lūdza piespriest viņai zaudējumu atlīdzību 103 446 eiro apmērā, kaitējuma kompensāciju 50 000 eiro apmērā, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus 11 562 eiro apmērā. ECT iesniedzējas prasību apmierināja daļēji, piespriežot viņai 25 000 eiro par nodarītajiem zaudējumiem un kaitējumu un 11 562 eiro - par tiesāšanās izdevumiem.

Saskaņā ar konvenciju trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības ECT lūgt lietu nodot izskatīšanai ECT Lielajā palātā.

2005. gada 2. septembrī iesniedzēja strādāja par gaisa satiksmes vadības dispečeri LGS. 2011. gada 27. oktobrī iesniedzēja kļuva par arodbiedrības valdes priekšsēdētāju ar tiesībām rīkoties arodbiedrības vārdā.

2012. gada 2. martā iesniedzēja, parakstoties kā arodbiedrības valdes priekšsēdētāja, arodbiedrības vārdā nosūtīja vēstuli satiksmes ministram un LGS kapitāldaļu turētāja pārstāvei, kritizējot LGS valdes darbību un norādot uz vairākiem ilgstoši nerisinātiem sociāla rakstura jautājumiem saistībā ar gaisa dispečeru darba laika uzskaiti un atalgojumu.

Tāpat vēstulē tika uzsvērts, ka gaisa dispečeru darba apstākļi apdraud aeronavigācijas pakalpojumu nodrošināšanas kvalitāti un drošumu. Rezultātā 2012.gada 15.martā Civilās aviācijas aģentūra, kuras kompetencē ir nodrošināt civilās aviācijas drošību valstī, lūdza LGS izvērtēt, vai iesniedzējas vēstulē paustā informācija par draudiem aviācijas drošībai atbilst patiesībai.

2012. gada 23. martā LGS pret iesniedzēju ierosināja dienesta izmeklēšanu un noteica viņai dīkstāvi, bet vēlāk atstādināja no darba pienākumu veikšanas. 2012.gada 23.aprīlī iesniedzēja vērsās Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesā ar pieteikumu par darba devēja rīkojuma par atstādināšanu no darba atzīšanu par spēkā neesošu, zaudējumu kompensāciju un atjaunošanu darbā.

Iesniedzēja uzskatīja, ka dīkstāves noteikšanas un viņas atstādināšanas pamatā bijusi viņas arodbiedrības vārdā parakstītā vēstule, un tādēļ prettiesiska. 2012.gada 15.jūnijā LGS iesniedza pretprasību par iesniedzējas darba līguma izbeigšanu. 2012.gada 4.oktobrī pirmās instances tiesa, lai nodrošinātu efektīvāku un sekmīgāku tiesas spriešanu, lēma par lietas izskatīšanu slēgtās tiesas sēdēs.

2013.gada 11.martā pirmās instances tiesa noraidīja iesniedzējas prasību, bet apmierināja LGS pretprasību, konstatējot, ka dīkstāves noteikšana un atstādināšana bija tiesiska, jo iesniedzējas vēstulē paustais par draudiem aviācijas drošībai radīja ārkārtas situāciju, līdz ar ko dīkstāves noteikšana un atstādināšana konkrētajā situācijā bija samērīga.

Pirmās instances tiesa secināja, ka iesniedzēja šo vēstuli sagatavoja savā vārdā. Turklāt pretēji tam, ko iesniedzēja bija paudusi, draudi gaisa satiksmes drošumam nepastāvēja, līdz ar to iesniedzēja apzināti pauda nepatiesu informāciju ar mērķi sabojāt darba devēja reputāciju, proti, iesniedzēja rīkojās pretēji labiem tikumiem, kas bija pamats darba devēja uzticības zaudēšanai.

2013. gada 20.jūnijā apelācijas instances tiesa līdzīgu apsvērumu dēļ noraidīja iesniedzējas apelācijas sūdzību. Apelācijas instances tiesa tāpat kā pirmās instances tiesa lēma par lietas izskatīšanu slēgtās tiesas sēdēs. 2013.gada 5.augustā iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību, norādot, ka pirmās un apelācijas instances tiesas lēmums lietu skatīt slēgtās tiesas sēdēs bija nepamatots, jo lieta neskar jautājumus, kas saistīti ar valsts vai komercnoslēpumu.

Iesniedzēja uzskatīja, ka apelācijas instances tiesa nav ņēmusi vērā iesniedzējas kā arodbiedrības valdes priekšsēdētājas tiesības rīkoties tās vārdā, kā arī pirmās un apelācijas instances tiesa neņēma vērā pierādījumus, kas norādīja uz vēstulē minētajām problēmām saistībā ar gaisa dispečeru darba laika uzskaiti un atalgojumu.

2014.gada 28.februārī Augstākā tiesa, izskatot lietu rakstveida procesā, atstāja apelācijas instances tiesas spriedumu negrozītu un noraidīja iesniedzējas kasācijas sūdzību. Augstākā tiesa secināja, ka apelācijas instances tiesa ir pietiekami vispusīgi izvērtējusi lietas apstākļus, bet iesniedzējas kasācijas sūdzībā izteiktie argumenti skāra lietas faktisko apstākļu un pierādījumu pārvērtēšanu, kas neietilpst kasācijas instances tiesas kompetencē.

Paralēli tiesvedībai nacionālajās tiesās LGS 2012.gada 10.janvāra iekšējā audita rezultāti norādīja uz vairākām neatbilstībām gaisa satiksmes uzraudzības normatīvajam regulējumam, tajā skaitā attiecībā uz gaisa satiksmes dispečeru darba apstākļiem. Tāpat satraukumu par darba tiesību un tiesību uz biedrošanās brīvību pārkāpumiem iesniedzējas lietas kontekstā savā 2012.gada 20.jūnija paziņojumā pauda Latvijas Cilvēktiesību centrs, kā arī Starptautiskā Transporta darbinieku federācija un Eiropas Transporta darbinieku federācija, 2014.gada 14.martā nosūtot vēstuli Latvijas Valsts prezidentam.

Visbeidzot 2014.gada 27.jūnijā Valsts darba inspekcija konstatēja, ka LGS ir pieļāvusi administratīvo pārkāpumu, jo gaisa satiksmes dispečeru darba laiks pārsniedza Darba likumā noteikto, netika veikta pienācīga darba laika uzskaite un virsstundu darbs tika veikts bez rakstiskas vienošanās, pretēji tam, kā to paredz Darba likums.