Latvijā veidotā bioloģisko atkritumu apsaimniekošanas sistēma ir neefektīva, atzīst VK

Revidenti secinājuši, ka pašlaik veidotā sistēma neatbilst Latvijas valsts situācijai, piemēram, vērtējot pēc iedzīvotāju skaita un apdzīvotības blīvuma. Sistēmas ieviešana ir būtiski iekavējusies, jo tā notiek haotiski, bez koordinētas vadības un sadarbības ar visām ieinteresētajām pusēm.

Kā norādījusi VK, ja sistēma tiks ieviesta tikai formāli, iedzīvotāji nebūs motivēti un nešķiros bioloģisko atkritumus tādā apjomā, kādu vajag ieplānotās infrastruktūras jaudām. Tāpat iedzīvotāji pārmaksās par bioloģisko atkritumu apsaimniekošanu, kā arī iespējamas sankcijas – zaudējumi Latvijas valstij, ja termiņā netiks sasniegti Eiropas Savienības (ES) noteiktie vides mērķi.

Tādēļ VK aicina pilnībā pārskatīt izvēlēto pieeju sistēmas ieviešanai un attīstībai un rast piemērotākos risinājumus, efektīvāk izmantojot pieejamos finanšu līdzekļus un infrastruktūru.

VK padomes loceklis Edgars Korčagins skaidro, ka atkritumu apsaimniekošana Eiropā, tai skaitā Latvijā, jau šobrīd neietilpst bezmaksas pakalpojumu grupā, un turpmāk gaidāms atkritumu apsaimniekošanas maksas sadārdzinājums. Mājsaimniecības jau tagad piedzīvo izmaksu pieaugumu daudzām ikdienas patēriņa precēm un pakalpojumiem. Latvijā neizveidojot efektīvu bioloģisko atkritumu apsaimniekošanas sistēmu un neizmantojot iespējas gūt ienākumus no pārstrādātajiem atkritumiem, valsts riskē uz iedzīvotāju pleciem uzlikt vēl vienu dārgu nastu – par šīs sistēmas uzturēšanu.

"Ja netiks "restartēta" pašreizējā pieeja, tad iecerētā sistēma būs valstij ļoti dārga un iedzīvotājiem nedraudzīga, turklāt negatīvu ietekmi uz valsts budžetu var radīt arī potenciālās ES sankcijas, ja sistēmu neieviesīs laikā," revīzijas secinājumus skaidro Korčagins.

Viņš arī norāda, ka finansiālais slogs tieši korelē ar iedzīvotāju uzvedību, piedaloties dalītās atkritumu vākšanas sistēmās, – nodalot no kopējās atkritumu plūsmas atkritumus, par kuriem nav jāmaksā, tiek samazināts atkritumu daudzums, par kuriem ir jāmaksā. Tā arī izpaužas princips "piesārņotājs maksā".

VK norāda, ka no 2010. līdz 2018. gadam kopējais atkritumu daudzums ES palielinājās par 5% jeb 114 miljoniem tonnu. Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva nosaka, ka līdz 2035. gadam atkritumu poligonos apglabāto sadzīves atkritumu īpatsvars jāsamazina līdz 10% no kopējā sadzīves atkritumu daudzuma. Savukārt no sadzīves atkritumiem aptuveni puse ir bioloģiskie atkritumi. Lai izpildītu mērķi, līdz 2023. gada beigām jāievieš bioloģisko atkritumu dalītās vākšanas un pārstrādes sistēma, kas darbojas, ir efektīva un atbilst vides prasībām.

Latvijā bioloģisko atkritumu dalītās vākšanas sistēmas ieviešana attīstās ļoti lēni, un līdz 2023. gada beigām plānots pabeigt vien bioloģisko atkritumu pārstrādei nepieciešamo infrastruktūru. Revīzijā identificēti būtiski riski, kas ļauj prognozēt, ka noteiktajā termiņā neizdosies izveidot efektīvu bioloģisko atkritumu apsaimniekošanas sistēmu visā valsts teritorijā un netiks sasniegti direktīvā noteiktie mērķi, kas nozīmē, ka Latvijai var tikt piemērotas ES sankcijas. Vienreizējās soda naudas minimālā summa ir 392 000 eiro, bet atkarībā no pārkāpuma smaguma un ilguma sods var būt lielāks - maksimālais sankciju apmērs ir 11,566 miljoni eiro gadā līdz pārkāpuma novēršanai.

Turklāt, pēc VK aplēsēm, neieviešot bioloģisko atkritumu dalītās vākšanas un pārstrādes sistēmu visā valsts teritorijā, jau 2021.–2023. gadā, Latvijas iedzīvotāji negūs vismaz 16,577 miljonu eiro potenciālo ietaupījumu, tostarp Pierīgas atkritumu apsaimniekošanas reģionā 6,431 miljonu eiro un 10,146 miljonus eiro pārējos reģionos. Ņemot vērā 2022. un 2023. gadā plānoto dabas resursu nodokļa pieaugumu par atkritumu apglabāšanu, iedzīvotāju negūtais ietaupījums var būt vēl lielāks par aplēsto.

Latvijā pašlaik ir iestrādes tikai sistēmas vidus posma – savākšana un pārstrāde – izveidei. Izvēlētie risinājumi ir dārgi, un tos vienlīdzīgi piemēro teritorijās gan ar lielu iedzīvotāju blīvumu, gan ar daudz mazāk iedzīvotājiem. Savukārt sistēmas sākumposma un beigu posma ieviešana būtiski "klibo", secinājusi VK.

Būtisku risku bioloģisko atkritumu apsaimniekošanas maksas nepamatotam sadārdzinājumam rada tas, ka 2013.-2020.gada plānošanas periodā, piesaistot ES līdzfinansējumu, uzsāka nozīmīgu un dārgu, 90 miljonu eiro vērtībā, bioloģisko atkritumu anaerobās pārstrādes infrastruktūras objektu celtniecību sešos sadzīves atkritumu poligonos, kuru kopējā jauda pārsniegs Latvijas vajadzības.

Pēc VK aplēsēm, līdz ar šo iekārtu izbūvi kopējās pieejamās bioloģisko atkritumu pārstrādes jaudas Latvijā sasniegs 380 443 tonnas gadā, ieskaitot arī kompostēšanas laukumos un biogāzes stacijās pieejamās pārstrādes jaudas. Visos atkritumu apsaimniekošanas reģionos, izņemot Viduslatvijas, plānotā kopējā bioloģisko atkritumu pārstrādes jauda būs aptuveni divas līdz 2,5 reizes lielāka par prognozēto maksimālo mājsaimniecību radīto bioloģisko atkritumu daudzumu.

Iemesls šādai situācijai var būt datu kvalitātes problēma, kas minēta teju katrā Latvijas mēroga atkritumu apsaimniekošanas pētījumā un joprojām ir aktuāla. Lai pieņemtu pamatotus lēmumus, tostarp par investīcijām un infrastruktūras objektu jaudu, nav pieejami ticami dati par radīto bioloģisko atkritumu daudzumu valsts un pašvaldību teritorijās.

Bioloģisko atkritumu pārstrādes sistēmas dārdzību lielā mērā nosaka arī tas, ka tās izveidē Latvijā šobrīd lielākais uzsvars ir likts uz bioloģisko atkritumu anaerobo pārstrādi, neveicinot citu, daļēji jau eksistējošu alternatīvu izmantošanu vai ieviešanu, piemēram, mājkompostēšanas popularizēšana, esošās bioloģisko atkritumu pārstrādes infrastruktūras - kompostēšanas laukumu un biogāzes staciju - izmantošana vai pielāgošana bioloģisko atkritumu pārstrādei.

Revidenti norāda, ka būtisks faktors, kas ļautu samazināt bioloģisko atkritumu pārstrādes sistēmas uzturēšanas izmaksas, ir pārstrādes galaprodukta tālāka izmantošana, tai skaitā realizācija. Taču Latvijā joprojām nav normatīvā regulējuma, kas noteiktu bioloģisko atkritumu beigu statusu, kas savukārt ļautu efektīvi un droši izmantot no bioloģiskajiem atkritumiem iegūto kompostu vai digestātu. Tāpat nav ieviesta komposta kvalitātes sistēma, kā tas ir izdarīts vairumā ES dalībvalstu. Tādējādi nav nodrošināta iespēja samazināt bioloģisko atkritumu apsaimniekošanas izmaksas, saņemot ieņēmumus no pārstrādes rezultātā iegūto produktu realizācijas.

Rezultātā izveidojusies paradoksāla situācija, ka Latvijā veido sistēmu, kur bioloģiskos atkritumus pārstrādās par dārgu naudu, bet realitātē nav ne pašu pārstrādājamo atkritumu, ne kur izmantot pārstrādes rezultātā iegūtos vērtīgos materiālus.

VK paskaidro, ka situāciju, kurā Latvija nonākusi, veicinājusi virkne iemeslu. Tostarp fakts, ka kopējā valsts politikas koordinācija nav efektīva, politikas veidotājas - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) - rīcība aprobežojas ar nepilnīgu saistošo tiesību aktu izstrādi un tikai daļēju situācijas monitoringu, lielā mērā bioloģisko atkritumu dalītās vākšanas sistēmas veidošanu atstājot katras pašvaldības atbildībā. Turklāt pašvaldību kā politikas ieviesēju situāciju apgrūtina tas, ka sistēmas ieviešanai valsts līmenī nav noteikti konkrēti mērķi un uzdevumi to sasniegšanai, kā arī nav noteikti konkrēti kvantitatīvie vai kvalitatīvie rādītāji, lai pašvaldībās ne tikai formāli ieviestu sistēmu, bet, lai tā darbotos ekonomiski un efektīvi, sabalansējot vides mērķus, pieprasījumu, piedāvājumu un izmaksas.

Bioloģisko atkritumu dalītās vākšanas un pārstrādes sistēmas ieviešanas process nav noritējis plānveidīgi un saskaņoti ar visām iesaistītajām pusēm. Lai gan atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns 2014.-2020.gadam paredzēja darbības bioloģisko atkritumu dalītās vākšanas un pārstrādes sistēmas ieviešanai, reģionālā līmenī vairumā atkritumu apsaimniekošanas reģionu netika izstrādāti plāni, kas secīgi kaskadētu valsts plānā noteiktos mērķus.

Turklāt valsts attīstības plānošanas dokumentos noteiktos mērķus, kas netika izpildīti iepriekšējā plānošanas periodā, bez izvērtējuma pārcēla uz jauno plānošanas periodu, nenosakot rezultatīvos rādītājus, kā arī nesniedzot pašvaldībām lielāku skaidrību par bioloģisko atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ieviešanu.

Revidenti pauduši, ka citu valstu pieredze rāda, ka bez iedzīvotāju aktīvas iesaistes bioloģisko atkritumu dalītas vākšanas sistēmu izveidot nav iespējams. Latvijas iedzīvotāju izglītošanas un informēšanas aktivitātes par atkritumu šķirošanas nozīmi nav bijušas pietiekamas, neskatoties uz iniciatīvām, ko īsteno sabiedriskās organizācijas un zaļā dzīvesveida entuziasti.

Arī pašvaldības un to institūcijas ir bijušas kūtras ar savu piemēru demonstrēt bioloģisko atkritumu dalītu vākšanu, piemēram, iestādēs, kur nodrošina sabiedrisko ēdināšanu, tai skaitā izglītības iestādēs. Tāpat tās nav organizējušas un atbalstījušas iedzīvotāju iniciatīvas. Iedzīvotāju informēšanā par atkritumu šķirošanu līdz šim nepietiekami motivēti un iesaistīti ir bijuši namu apsaimniekotāji, kas ir iedzīvotājiem tuvākais bioloģisko atkritumu apsaimniekošanas sistēmas posms.

VK revidenti uzsver, ka nepieciešamo investīciju apjomu sistēmas izveidošanā un uzturēšanā Latvijā bija un vēl joprojām ir iespējams samazināt.

ES prakse rāda, ka bioloģisko atkritumu dalītās vākšanas sistēma ne vienmēr noteikta kā obligāta visā valstī, bet tikai atsevišķās pašvaldībās. Citviet, vērtējot konkrēto situāciju un iespējamos risinājumus, pieņem lēmumus par izmaksu ziņā lētākiem risinājumiem. Piemēram, Ungārijā sāktas atsevišķas lokāla vai reģionāla mēroga iniciatīvas bioloģisko atkritumu dalītai vākšanai, valsts mērogā šādu sistēmu neieviešot.

Sistēmas izmaksas var samazināt, gan izmantojot jau iepriekš izveidotu bioloģisko atkritumu pārstrādes infrastruktūru, piemēram, biogāzes ražošanas iekārtas, gan ieviešot anaerobajai pārstrādei alternatīvus bioloģisko atkritumu izmantošanas veidus vietās, kur tas ir iespējams.

Tāpat būtisks faktors, kas ļauj samazināt sistēmas uzturēšanas izmaksas, ir pārstrādes galaprodukta tālāka izmantošana, tai skaitā realizācija. Tam nepieciešams normatīvais regulējums bioloģisko atkritumu beigu statusa noteikšanai, kas ļautu efektīvi un droši izmantot no bioloģisko atkritumu iegūto kompostu vai digestātu.

Vienlaikus ir jāievieš komposta kvalitātes sistēma, kā tas izdarīts vairumā ES valstu. Tā bioloģisko atkritumu pārstrādes rezultātā iegūto produktu varētu komercializēt - varētu samazināt bioloģisko atkritumu apsaimniekošanas izmaksas no ieņēmumiem, ko iegūtu no pārstrādes produktu realizācijas.

Pēc revīzijas VARAM un pašvaldībām sniegti 15 ieteikumi, lai nekavējoties ieviestu efektīvu un ekonomiski pamatotu bioloģisko atkritumu apsaimniekošanas sistēmu un veidotu visā Latvijā vienotu sistēmas dalībnieku izpratni par pienākumiem un prasībām. Termiņš VK ieteikumu ieviešanai pašvaldībām ir 2022.gads un VARAM - 2023.gads.

VARAM pēc iepazīšanās ar revīziju norāda, ka daļa no sagatavotajiem ieteikumiem attiecas uz darbībām, kas tiek jau īstenotas, savukārt atsevišķi secinājumi par bioloģiski noārdāmo atkritumu apsaimniekošanas sistēmu ir pretrunīgi.

"Jāakcentē, ka revīzijas ziņojuma devums būtu nozīmīgāks, ja tas tiktu veikts kādā no šiem Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāna 2021.–2028. gadam posmiem – pirms apstiprināšanas, realizācijas starpposma novērtējumā vai līdz plāna pabeigšanai, jo patlaban plāna īstenošana ir tikai tā sākuma stadijā, līdz ar to saņemtais atzinums balstās pieņēmumos par iespējamu nākotnes attīstību," norāda valsts sekretāra vietnieks vides aizsardzības jautājumos Andris Ķēniņš:

Tāpat ministrijai ir atšķirīgs skatījums par Valsts kontroles secinājumiem par bioloģisko atkritumu apsaimniekošanas sistēmas darbībām un prognozēm, kur uzsvars likts nevis uz ekonomiju, ko rada atkritumu šķirošana, bet gan uz iedzīvotāju potenciāli zaudētajiem ienākumiem par atkritumu apsaimniekošanu.

"Turklāt revīzijā izmantota metode, ko Valsts kontrole 2015.gada revīzijā norādīja kā nepieņemamu. Uzskatām, ka nosakot par mērķi veicināt direktīvās noteikto uzdevumu sasniegšanu, ministrija rīkojusies atbilstoši," pauž Ķēniņš.

VARAM norāda, ka pretēji VK revīzijā norādītajam, prasības biogāzes iekārtām obligāti pieņemt bioloģiski noārdāmos atkritumus* stājās spēkā tikai 2022. gadā, kad Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns 2021.–2028.gadam jau bija spēkā. Minētā plāna izstrādes laikā no Latvijas Biogāzes asociācijas netika saņemts ierosinājums iekļaut biogāzes iekārtas kā daļu no bioloģiski noārdāmu atkritumu pārstrādes infrastruktūras.

Tāpat VARAM ieskatā nav korekts VK atzinums, ka netiek rosinātas izmaiņas bioloģiski noārdāmu atkritumu kompostēšanas laukumu un biogāzes staciju izmantošanai un pielāgošanai mājsaimniecības bioloģisko atkritumu pārstrādei. Ministrija paskaidro, ka rosināt izmaiņas var atļaujas pieprasītājs vai gadījumos, ja konstatētas neatbilstības – VARAM nav dotas tiesības rosināt šādas izmaiņas.

VARAM arī vērš uzmanību, ka Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā 2013.– 2020.gadam paredzētie pasākumi sadzīves atkritumu dalītās savākšanas, sagatavošanas atkārtotai izmantošanai, kā arī pārstrādes un materiālu reģenerācijas veicināšanai nodrošina arī bioloģiski noārdāmo atkritumu apsaimniekošanai nepieciešamos risinājumus. Plāns tika izstrādāts, pamatojoties tēzē, ka bioloģiski noārdāmie atkritumi ir daļa no sadzīves atkritumiem. Savukārt mājkompostēšanas regulējums, ir noteikts Teritoriju izmantošanas un apbūves noteikumos, kā arī pašvaldības saistošajos noteikumos.

Tāpat par 2014.–2020.gada finanšu plānošanas perioda investīciju virzieniem un veicamajām darbībām pēc VARAM pasūtījuma tika veikts izvērtējums. Pētījumā vairākkārt tieši anaerobā fermentācija ir norādīta par galveno un perspektīvāko reģenerācijas veidu bioloģiski noārdāmo atkritumu problēmas risināšanai.

Analizējot atkritumu apsaimniekošanas reģionos pieejamo infrastruktūru, ir noteikti poligoni, kur nonāk pietiekošs bioloģiski noārdāmo atkritumu apjoms (Cinīši, Ķīvītes, Janvāri, Getliņi, Brakšķi, Daibe), lai attīstītu bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes iekārtas. Tādēļ nepamatots šķiet VK secinājums par trūkstošu pilnīgu bioloģiski noārdāmo atkritumu dalītās vākšanas un pārstrādes sistēmas situācijas izvērtējumu.

VARAM ieskatā bioloģiski noārdāmie un bioloģiskie atkritumi ir komplicēta atkritumu plūsma, kas veido būtisku sadzīves atkritumu daļu. Tur ietilpst arī pārtikas ražošanas un pārtikas piegādes ķēžu atkritumi. Piemēram, arī Eiropas Savienības (ES) direktīvas par atkritumu poligoniem piemēro plašāku definīciju – par bioloģiski noārdāmiem atkritumiem klasificējot organiskos atkritumus, kas spēj sadalīties aerobos vai anaerobos vides apstākļos, t.sk. papīrs un kartons.

Tāpat, kā to nosaka ES direktīvas, līdz pat 2027.gadam dalībvalstis bioloģiskus sadzīves atkritumus, kas nonāk aerobā vai anaerobā apstrādē, var ieskaitīt kā pārstrādātus vienīgi tad, ja tie ir dalīti savākti vai nodalīti to rašanās vietā. Ņemot vērā, ka mainīsies dati un mainīgie lielumi, ministrijas ieskatā revīzija šajā brīdī neatspoguļo korektus secinājumus.

Vienlaicīgi VARAM norāda, ka VK veiktā revīzija nav vienīgais pasākums, kā ietvaros ir veiktas pārbaudes par Latvijas paveikto atkritumu apsaimniekošanas politikas plānošanā un tās ieviešanā un visi līdz šim veiktie pasākumi vērsti uz atkritumu apsaimniekošanas sistēmas attīstību un pilnveidošanu.